galvenais, ka pie mums viss mierīgi.
Vot, gāju vienvakar pa Vecrīgu, kur daudzi mūsdienīgi, jauki, labi tērpti un izglītoti jaunieši apgrozās, redzēju, stāv pie lepna ķēz-burgeru restorāna divi tādi ar dūmkociņiem, kaut ko pārspriež bieži dzirdētā valodā un, laikam lai apstiprinātu izteikto domu dziļumu, skanīgi atkrēpojas un spļauj un daudzcietušā bruģa.
Līdzcietīgs cilvēks būdams, nevarēju atturēties un ieteicu slimu kuņģi ārstēt.
Viņi vispirms pārjautāja (varbūt labi nepārzina vietējo bauru mēli, bet varbūt pārprata un līdzcietību noturēja par nekaunību) un tad ņēmās mani informēt (koncentrēti tulkojot) - ko darīs ar mani, ko, kur un kā ievietos, un ko darīs ar manu māti. Bet māte mans svētums, ne mazāks kā citiem pravietis.
Bet es tak
viņus nenošāvu, vien piezīmēju - žēl, ka slims ne tikai kuņģis bet intensīvās un daudzveidīgās dzimumdzīves dēļ jau stadija, kad saēstas arī smadzenes (jeb kas nu tur viņiem reiz bijis).
piekusu, bet citreiz atkal gatavs līdzcietībai.