Kādu laiku lasu blogus un diskusijas, un pēc bloga ieraksta par sievietes atriebību ienāca prātā viens jautājums. Vai tiešām eksistē tāda cilvēku (sieviešu) savstarpējo attiecību daļa, kurā vīrietim ir pēc definīcijas "jāstāv pie ratiem", neko pēc noklusējuma nesaprotot un nekā procesus ietekmēt nespējot? Kaut vai par to pašu atriebības blogu ... Daži teksti ir tādi, ka liekas, ka, ja esmu aizgājis no sievas pie mīļākās, tad es kā vienas no abām vīrietis jau apriori esmu losis, kura galvai pāri no vienas puses uz otru lidos lodes un lādiņi, bet es, muļķa vīrietis būdams, kā tāds čurka bezpalīdzīgi noskatīšos, kura nu šai karā uzvarēs? Tālāk šāda attieksme sieviešu galvās, kā izskatās, rada kaut kādu tādu kā apziņu, ka ir lietas, kuras veči saprast nespēj nekad un nekā, pateicoties kam rodas tālākie secinājumi, piemēram, ka attiecību veidošanas procesā būtībā vīrieti izvēlas tikai un vienīgi sieviete (nevis - otrādi), jo dumjais vīrietis pēc definējuma ir stumdāms un grūstāms un pats nekad nesapratīs, kuru viņam vajadzētu izvēlēties. Tāpat - akmenī kaltais galvas un kakla princips, - nu, neeksistējot tādi vīrieši, kuri paši spēj izlemt, ko un kā darīt!