nezinu, kas ir izdevies randiņš, bet zinu, kāds, pilnīgi noteikti, nav izdevies randiņš...
Aizeju uz randiņu, puiša nav. Zvanu, atsaucas: tu jau klāt? Ieskrēju veikalā, tulīt būšu. Nepaiet ne 5 minūtes, skatos - nāk: šorti tādi dīvaini kājās, maika, melnas zeķes un sandales (ak, kā es mīlu kombināciju melnas zeķes + sandales), pie roķeles šūpojas tāds aizdomīgs maisiņš (tipa, kulīte). Atnāk, smaidīgs, aicina uz parku pastaigāties, tur esot soliņi, kur rāmi varot piesēst. Pa ceļam uz parku džeks stās, ka viņam šodien esot dzimene un maisiņā esot pudele. Bāc! Arī glāzītes jau esot nospēris. Tā nu mēs ejam uz parku dzert. Super! Esmu sajūsmā! Visu mūžu esmu sapņojusi sadzert parkā uz soliņa ar puisi, kuru iepazinos mikriņā!
Tā nu sēžam, dzeram. Liķieris nebija no sliktākajiem - beiljs. Jūtu - jaunietis aizvien vairāk sāk ielauzties manā personiskajā zonā. Manos plānos tas neietilpst. Tā arī viņam pasaku: lai izvācas no manas personiskās zonas. Tad sākās. Viņam vajagot sievieti. Normāli. Es arī palieku tieša. Tad puisim aizgāja ciet: pacietīgi noklausījos lekciju par stervām sievietēm: kas ar ko ir pārkniebies, kā draudzene viņu krāpusi, beigās, ka neviens viņu nemīlot. Es, goda vārds, biju ļoti pacietīga, puisim kā nekā jubileja, bet arī manai pacietībai ir robeža - piecēlos un pateicu, ka man tas nav jāklausās un lai iet pupās... nu ko, arī tādi mēdz būt randiņi.
0
0