Situācija ir ļoti vienkārša. NATO ar ASV priekšgalā šobrīd iet to pašu ceļu, kuru gāja PSRS pirms tās sabrukuma. Valstij ir nenormālas iekšējās un ekonomiskās problēmas, tāpēc ar cīņas pret bīstamiem diktatoriem un teroristiem dekorācijām tiek uzrīkots kariņš (Irāka, Afganistāna), kura rezultātā, iespējams, pa lēto vai vispār par brīvu būs iespēja tikt pie svešiem resursiem (Irāka - nafta, Afganistāna - gāze, zelts, litijs, utt.) NATO varoņi, orķestrim skanot, uzsāk tos ar domu, ka pēc dažiem mēnešiem viss būs padarīts, bet te tev nu bija. Izrādās, ka tie tumsoņi mūsu nesašaujamos tankus (64 tonnas tērauda un urāna, cena - 6 milj. $) nekautrējas iznīcināt ar 1950. gados ražot uzsākto RPG-7, kurš maksā kādus 100$, prot labi rīkoties ar strēlnieku ieročiem, partizānu kara vešanas taktika viņiem arī nav sveša lieta. Irākā izdodas "skaldi un valdi" - varu nodod vietējiem šiītiem, kuri ASV interesēs kādu laiku presē sunnītus, bet - ne ilgi tas turpinās. Problēmas ir atsākušās. Afganistānā viss NATO vispār ir izgāzies - zaudējuši baskājainiem civilistiem ar aizvēsturisku brņojumu. Kādi ir rezultāti? Pasaule ir noreaģējusi zibenīgi - NATO un ASV varenību neņem galvā un tai vairs netic pat tie, kuri agrāk ticēja (Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Venecuēja, Krievija, utt.) Izņemot, protams, mūsējos valdības pamuļķus. Ķīna ASV viispār nekad nav ņemusi pierē, jo jau sen bija jūtams, ka ASV rokas un kājas trīc, vien izdzirdot, ka Ķīnā kādas armijas mācības sākušās. Kad nu tas viss ir noticis, nākošais solis no ASV puses bija risināt savas problēmas ar svešām rokām - arābu pavasaris, Mali, Sīrija, Ukraina. Bet te arī lielākajā daļā - aplauziens, jo vietējie nekur vairs nav ar mieru kā čurkas noskatīties, kā kāds no malas izlemj viņu likteni. Un Ukraina ir spilgts piemērs, pie tam šeit Krievija ASV vēl skaļi, demonstratīvi, pazemojoši un visiem redzami ir kārtīgi iepļaukājusi.
0
0