Atceros kā iestādē, kurā strādāju, ienāca tantuks (citi viņu jau zināja, tāpēc muka krustu nemetuši), ieraudzīja mani (bija ta nelaime atrasties gaitenī), iespieda stūrī, un sāka sūdzēties, ka viņai no bēniņiem laiž virsū starojumu un ko tik vēl ne. Ka tur dzīvo slikti cilvēki, kuri viņu apdraud.Un ka pie vainas visi, arī manu pārvaldes atslēdznieks un santehniķis, jo viņi tur tikai paskatoties, bet neko nedarot. Utt. utjpr. Un nelaiž mani garām, naturāli gāžas virsū un tik runā. Man apnika, un es viņu aizsūtīju pie Ausainīša uz Domi.
0
0