siipols, tu bik nepareizi saprati manu tektu. nav runa par to - vēlas vai nevēlas būt laimīgs. runa ir par to cik daudz vēlas būt laimīgs.
laime nav ilgstošs stāvoklis. parasti laimes sajūta ir īslaicīga. ilglaicīga ir apmierinājuma ar dzīvi sajūta, kad liekas - bet viss taču ir oka un nav par ko sūdzēties.
kad cilvēks ir apmierināts ar dzīvi? tad kad +/- viss viņam ir, ko vēlas, kad viss ir sakārtots - gan materiālā, gan garīgā jomā.
tāpēc vajag izvirzīt reālus mērķus, gribēt reāli sasniedzamas lietas, novērtēt to, kas jau ir.
piem. cilvēks nomokās ar domu, ka grib ferrari, bet naudas nepietiek. sāk justies kā lūzers, jo lūk kaimiņu fredim ir, bet man nav     bet vai patiešām to ferrari vajag? varbūt var iztikt ar simpātisku hondinu par 100x zemāku cenu?
vai arī cilvēks visu laiku besās, ka nevar atrst to otro pusīti. gribas smuku un sakarīgu puiis/meiču, bet visi galīgi garām. nu? tad jāizvērtē - ko gribas -> smukumu vai sakarigu, bet ne tik smuku cilvēku? vai arī varbūt tas, kas jau ir mums blakus, paskatoties bik rūpīgāk ir pavisam ok cilvēciņš. par kaut ko tak tika kādreiz mīlets, ne?
viss ir mūsu rokās, mīļie!
ne velti saka - katrs pats savas laimes kalējs    

>night

Ko nozīmē "sakārtots garīgā jomā"?

sakārtots garīgā jomā - kad tu pieņem sevi tāds kāds esi savā galvā ar visiem saviem + un -. kad esi atbildējis pats sev uz sev svarīgiem eksistenciālisma jautājumiem.

Skaisti skan. Ja pareizi sapratu, tas tāds laimīgs mietpilsonītis tad iznāk, no kura nevar nākt nekāda iniciatīca, kurš neuzņemsies risku (protams, kas rakstīts darba līgumos), nemēģinās neko eksperimentēt, īsāk sakot- dzīvo savā laimīgajā zaļajā pļaviņā, ne ar vienu kaimiņu nelamājās, un, ja viņam čurā uz galvas, viņš piemiedz acitiņas un iztēlojas, ka lietutiņš līst.

Vai es pareizi sapratu?

hei! hei!hei! Bišķiņ arī par tēmu mīlīši!!!!!!   

vilks... kā tur īsti ir ar Tevi?   

Nē, vilks, tas domāts, lai nemoki sevi par daudz ar visādiem sviestiem, bet, lai dari to, ko patiešām vēlies un, kas ir saskaņā ar Tevi, nevis, kas svarīgs visiem citiem. Tas atkāpei. Bet atgriežamies, lūdzu. pie tēmas.

vilks, es sevi nebūt neuzskatu par mietpilsoni un tādu, kaurai nav nekādas iniciatīvas vai arī nepatiktu riskēt.
man, piem,. patīk ceļot. cenšos reizi gadā aizbraukt uz kādu zemi, kur neesu bijusi iepriekš. patīk šad tad izklaidēties pa klubiņiem - to jau arī var nosaukt par piedzīvojumu. patīk iepazīties ar cilvēkiem. savā ziņā tas viss ir risks un iniciatīva. man patīk darīt visu, kas ir interesanti un kas sniedzas ārpus pelēkās ikdienas, bet nesniedzas ārpus manām persnosikajām ētikas un morāles robežām. bieži vien tās ir galīgi trakas lietas (pastaiga pa mangalšalas molu janvāra vidū, kad ārā -20 grādi    )
es vienk. sevi neapgrūtinu un neapbēdinu ar to, ar ko var neapgrūtināt un neapbēdināt. priekš ikam man guči džinsi pa 60 Ls, ja var metā nopirkt pa 15 Ls un izskatīseis tikpat labi?     pie tam man nebūs jābesās, ka tie guči baigi dārgie un nedod dievs ja vēl kāda vīla izirst... + vēl paliks naudiņa kādām citām atrakcijām.

Bet, Rozīt, varbūt tomēr ir vērts vēlreiz pamēģināt darīt arī to, kas svarīgs citiem? Tikai, laikam jau grūti atrast tos "citus" kas to arī novērtēs.

Manas domas par dāvanām ir tādas, ka Dāvana, pat Ziemassvētku, nav domāta, lai saņemtu pretī citu dāvanu. Dāvanai pretī vajadzētu dot "paldies". Atbildes dāvanas nav- ir vai nu cita dāvana, kas nāk no sirds, vai arī rekets.

Ja es gribētu rakstīt skaisti un pareizi, nocitētu rindiņas no "Tikšanās".

roze ir pilnīgi precīzi uztvērusi manu domu. bez tam tāds cilvēks būs ar daudz lielāku iniciatīvu, izdomu un daudz interesanāts, kā tas, kas visu spēku, laiku un enerģiju patērē kaut kādiem patiesībā nesvarīgiem mērķiem. kas visu laiku cepas par to un tāpēc ir neapmierināts ar dzīvi    

vispār jau šitas nav offtopic, jo tēmas virsraksts ir - vai mākam būt laimīgi?    

par dāvanām... man paldies dievam ir tā laime būt materiāli stabilai būtnei un sagādāt naudu sev vajadzīgām lietām un izklaidēm pietiekošā apmērā. tāpēc es negaidu no saviem draugiem vai tuviem cilvēkiem sponsorēšanas brīnumus.
man patīk tā sauamās mīļdāvaniņas. dāvanas, kurām materiālā vērtība nav var teikt nekāda, bet emocionālā un mīļuma vērtība ir milzīga.
tā piem vienus ziemasvētkus mana draudzene, kurai piemīt mākslinieciski dotumiem, visiem tuvākajiem draugiem sagādāja īpatnējas ziemassvētku "kartiņas". viņa pārzīmēja no fotogrāfijām cilvēku portretus lielākos izmēros. man vēl joprojām šī "kartiņa" karājās pie sienas ierāmēta rāmītī    
materiālā vērtība dāvanbai - 0, bet emocionālā ziņā - miljons.

Es domāju, ja dari to, kas svarīgs citiem, tad labāk negaidīt novērtējumu... ja dari, lai novērtētu, tad... laikam jau tie paši kompleksiņi.

nocitē...

vajadzētu dot paldies... kā ir pašam, kad Tev dod????   

Vispār jau, Jūs abas runājat katra par savām lietām, man tā šķiet. Un, pēc kādas neuzkrītošas pazīmes Jūsu abu profila bildes varētu samainīt ar vietām. Nesaprotu, kā savā starpā saistās jēdzieni "dāvana" un "materiāla vērtība". Ar materiālu vērtību pērk, un patiesībā bojā cilvēku, liekot viņam izvērtēt, vai viņš ir tās dāvanas vērts. Bet, tai pašā laikā, arī gredzens ar dimantu zvirbuļa olas lielumā var būt dāvana, nevis materiāla vērtība.

vilks, kā sajūties, kad Tev sniedz dāvanu?????

Vai tiešām sabojā???? Bet, ja tā ir no sirds??? Vai tas nav paša cilvēka problēma, ka viņš sāk domāt, vai ir kaut kā vērts...

vilks, man ir dzīvē bijis nereti tā, ka kāds draugs neatnāk uz dzimšanas dienu tikai tāpēc, ka nav NAUDAS dāvanai... līdz ar to mani ļoti apbēdina. tad es ņemu rokā telefonu, zvanu un saku, lai beidz muļķoties, ka man nekādas dāvanas nevajag, bet ka gribu redžet pašu cilvēku un atrasties tā cilvēka kompānijā...    
redzi dāvana pati par sevi parasti ir MATERIĀLA lieta. domāju nav mazums tādu cilvēku, kuru sarunas varētu būt tādas: nu ko tad tev tavs mīļotais uzdāvināja uz valentīndienu? TKAI konfekšu kasti un puķi??? ta nu gan lohs!!! ko tad tu ar tādu vēl pinies|? totāls lūzeris. man gan reku uzdāvināja gredzenu ar dimantu zvirbuļa olas lieluma! redz cik manējais forš un kā mani mīl!
un nevajag man teikt, ka nav tādu cilvēku... ir... pati esmu līdzīgas sarunas nejauši dzirdējusi dažādos tusiņos vai kafejnīcās.

> Roze

Man? Varu atzīties. Kad mani "iesauca", tas sakrita ar manu dzimeni. Dāvanas, kas bija iesaiņotas, tādas arī palika, izsaiņoja un apskatīja mani vecāki, kad ar vēstulēm atbildēju, ka to drīkst darīt. Es neatceros nevienu dāvanu, nu, vismaz, būtu baigi jāpiepūl atmiņa, kas man ir dāvinātas bērnībā, izņemot, tradicionālo velosipēdu, protams. Dāvanas vispār parasti izsaiņoju tikai nākošajā dienā, parasti esmu jau aizmirsis, kura paka tad no kura nākusi, jo kartiņas noņemu un izlasu uzreiz.

dāvana, lai novērtētu... man tā sanāk.

... tas bija domāts night komentāram

roze, domāju, ka ir tāda suga sieviešu, mazāk vīriešu, kuru vērtējums par otra cilvēka jūtām un attieksmi ir proporcionāli mērāms saņemto dāvanu mantiskajā vērtīgumā, dardzībā - juvelierizstrādājumi, dārgi ceļojumi un protams pa 5* viesnīcām ar all inclusive, dārgas mašīnas, apģērba gabali utt.
tāpēc arī mēs te rakstam, ka mums tas nav pats svarīgākais - cik maksāja - bet gan ar kādu domu tas tika dāvināts    

Nu, tādā sabiedrībā, kas dāvina briljantus zvirbuļa olas lielumā, sievas vai draudzenes vecāki ir pirmie, kas znotiņu notirdina, un iedod neudiņu, lai viņu meita nekrīt kaunā! Bet, runājot par naudu dāvanai, var piekrist. Bet man ir tā lielā priekšrocība, ka pie manis var nākt ar da jebko, ietītu papīrā- nekas netiks izpakots un publiski apspriests. Un tikai tagad, šajā diskusijā šo te priekšrocību saskatu!! Ak jā- alkohols, nākot pie manis, ir obligāti jāņem līdz. Visaugstāk no alkohola vērtēju... šņabi... tā ka arī šajā jomā viesis ar Rigalia pudeli tiks augstāk novērtēts kā kaut kāds "DžimBims".

pie manis arī uz svinībām vai tusiņiem ir jāierodas ar savu alko, jo nevaru visus piedzirdīt, bez tam katram garšo kaut kas cits un tad ej un sapēc to visu.
es parasti saku, lai katrs ņem to, kas pašam garšo un cik pašam vajag. parasti protams, katrs paņem bik vairāk, ja nu vēl kādam sagribas vai arī lai nav pa īsu. tā kā beigu beigās alko vēl paliek pāri.

... tātad, kopābūšana ir tā lielākā dāvana... un laimes sajūta, cik sapratu.   

paldies

par alkoholu lūdzu citā diskusijā, mana pārliecība, ka tā nav dāvana un arī nav laimes sajūta.