nekā personīga -man ļoti bieži liekas, ka daudzas reklāmas ir meli

melot pēc būtības formāli nemelojot eXtrā nelāga padarīšana, kā arī Henrijs Fīldings apraksta romāna "stāsts par Tomu Džonsu atradeni" morales daļā. es meloju tikai tik, ka mazāk nekādi nevar, kaut melošanas mākslu pieprotu ļoti labi. elementari, Nikolsõn, ja meloju, pats sev ne tik labi patīku.

Daudziem darbs tāds, ka visa diena vienos melos, tas arī fakts neapgāžams

Un kā ar tādiem meliem, kas tiek "lietoti", lai kādu bezjēdzīgi nesāpinātu??

Normāli, jo nav īpaši gudri kādu bezjēdzīgi sāpināt, ja to var nedarīt. Gudri cilvēki ar pieri sienā neskrien (ar savu patiesību pa priekšu).

Man personīgi šķiet, ka riebīgi un nepiedodami ir tikai meli (un blefošana), lai izvairītos no atbildības, vai lai ļaunprātīgi kādam sačakarētu dzīvi.
Citos gadījumos iespējamas "atlaides" .

skat. arī gadījumus, kad caur puķēm liek manīt vai pat direktā tekstā pasaka, ka Tu tur tā vai šhit’ā, bet tā, lai es neko nezinātu. vai "es par Annu (Mariju, Karinē, Laini, Rūtu, Brunhildi, Andželiku, Ingvildi!) negribu neko dzirdēt".

Izlasot šos komentārus, prasās slēdziens - meli ir mūsu dzīves,
vai cilvēka būtības neatņemamā sastāvdaļa.
 Es pats gan nekad nemeloju !
Ja nu vienīgi nomakšķerētajam 300g lomam stāstos pielieku 1kg (ar katru gadu +1).
  Un vēl - arī citās dzīvēs situācijas sadzejoju pēc vajadzības  
Bet tas taču neskaitās.

Kāpēc kaut kas ir jāsadzejo kāpēc kaut kas jāpieliek +-

Sergejsi laikam mēģina pateikt, ka meli, tas ir fui! bet sa-dzejošana, tā ir daiļrade, kas neprasa iedziļināšanos (kaut līdz tai var novest ), tā ir tikai jānovērtē un jāizbauda kā vārda māksla.

Friina, paldies par skaidrojumu ! Tātad meli sava veida daijļrade????...

Draudzene, es tikai izteicu minējumu, tipa, kā es to sapratusi esmu.
Nē, meli nav mutvārdu daiļrade, bet sadzejošana (italpasta uz ausīm, visticamāk, lai tiktu pie kārotā) gan uz to velk.

Izteiktie sievietei komplimenti ne vienmēr ir klaji meli savtīgo mērķu sasniegšanai.
JA saka - tu esi neatvairāma, vai ko citu tādā garā... varu saderēt, neatradīsies ne 1.a,
kas to noliegs

Sergejsi, bet ko tad, ja sieviete negrib komplimentus, bet gan atzinību? Tāpat mēģināsi dzejot, jebšu teiksi patiesību, ka nav ko teikt?

Patiesības ir patīkamas un nē. Ir jāatrod pareizā, vai tai mirklī vajadzīgā.
Mēs taču redzam un dzirdam pārsvarā to, ko gribam redzēt un dzirdēt.

Pareizā, vai tajā mirklī vajadzīgā nu nekādi nevelk uz atzinību, tikai uz komplimentu, kurš, ja ne gluži melīgs, tad īsti patiess nav šakatā.

Patiesību katrs redz spogulī, ja tā labi ieskatās. Bet vienalga ir patīkami dzirdēt komplimentus.

A’ kas ir patiesība? Mirklis, mērķi, pagātnes veiksmes un neveiksmes, par kurām varam atklāti izrunāties ar otru (ja viņš/viņa ir tā vērti), vai iespējas ko nebijuši jaunu sasniegt; vai mūžība, kas noriet bet nekad nebeidzās? Fons izmainās un mainās arī patiesības

Tipa, vīrieša pārmetumi: "Tu izturējies tā, it kā gribētu mani (noklusēšana), bet neatdevies, jo samelojies, ka galva sāp, kaut ko citu noklusēdama..", - Tev kaut ko neatgādina par sievietes meliem?

Ja patiesība apdraud Tavu veselību vai dzīvību, nav grēks arī sameloties.. priekš tiem, kuri neatzīst atkāpšanos vai kompromisus. Nu, citi aprobežojas jau ar to, ka patiesība apdraud jelkādas viņu/mūsu personīgās labsajūtas

labāk rūkta kafija nekā saldi meli. bet neprecīza atbilde jau nav meli!!!!!!!!!!

tieši tā, neprecīza... žūrki))))