Man jau no seniem laikiem ir teikts, ka mani varot lasīt kā grāmatu - viss esot rakstīts sejā - visas manas izjūtas. Laikam jau tā ir, ka nemāku liekuļot. Diemžēl arī esmu pietiekoši naiva diezgan bieži, vienkārši vēl līdz saviem jau pieklājīgajiem gadiem neesmu pieradusi, ka cilvēki var būt tik neiedomājami divkosīgi un nodevīgi...
Kaut esmu cilvēku "atkodusi" - bieži vien nākas uzlikt laipnības masku - bet īstenībā tā nemaz nejūtos. Tad cenšos pēc iespējas ātrāk "atkratīties" - lai to melu nesanāk par daudz.
Un, ja godīgi - ir ļoti maz cilvēku, kuru klātbūtnē varu būt es pati...
Parasti staigāju tā, kā saka Krots... "
staigā apkārt kā garlaicīgs lakstu pods- viss uzreiz redzams- negribas pat aiztikt... " Un ziniet, man tā pat ļoti patīk - jo tik daudz dzīvē esmu pa muguru dabūjusi, ka neko labu no apkārtējiem vairāk nesagaidu... un tādai man reti kāds arī laikam uzdrošinās tuvoties. Un paldies Dievam.
Jūtos tā ļoti labi - savā sabiedrībā es nesmu spiesta tēlot un varu būt tāda, kāda esmu. Man masku naU daudz visa tā rezultātā - kādas 3 varbūt un sabiedrībā visbiežāk - tā vecu lakstu maska...
Nez ko domāja Vests ar tām itāļu diskusijām - nekad nav gadījies itāļu sabiedrībā būt - tikai, cik zinu, laikam ļoti tempermentīgi... ja kas nepatīk- visādi laikam var būt...