Pavisam nesen kādai aktīvai, mani ļoti steidzinošai dāmai, stāstīju ankedoti.
Par jauno buli un veco bulli. Abi ganās kalna galā. Jaunais spridžī apkārt, lūr uz pļavu lejā, kur govis un teles ganās. Skubina veco bulli: davai, nokāpjam lejā un kādu govi... vai telīti! Nu?! Vecais neatbild, gremo. Jaunais palēkā, paskraida, i ar ragu iebukņī vecajam sānos: nu, nokapjam no kalna un k’du gosniņu vai telīti! Vecais i neskatās, ēd un gremo. Jaunais vēlreiz, i vēl velēnas apkārt izārda, siena čupu izārda: Vecais, nu nokāpjam lejā un ... ! Vecais beidzot pagriež galvu, nobola acis: Paēdīsim. Nokāpsim no kalna. Un = paņem priekšā visu ganāmpulku.
> 30 gadus šo stāstīju jebkuram paša un citu steidzinatājiem -- radiem, paziņām, kolēģiem, draugiem, sievietēm, vīriešiem, pat publiskās auditorijās, audzēkņus un audzēknes mācot, ... līdz beidzot šovasar izstāstīju vienai dāmai, kam izstāstīju tāpat... Dāma pazuda uz ilgu laiku. Līdz beidzot atsākas kaut kādi kontakti, sākas saruna un uzzinu, ka esot nepieņemama mana attieksme pret sievietēm. Hm?! Palūdzu precizējumu un, -- manu attieksmi pret sievietēm šī dāma sadzirdējusi pastāstā par jauno un veco bulli. Nu, un ko tagad, -- kam tādu dāmu rādīt, ja būtu ielaidies pārāk tālu?! Nost sist un aprakt, lai savu kaunu paslēptu? Krimināls taču, -- vismaz tā nosišana. Aprakt dzīvu? Tāpat. Tad jau labi vien, ka laikus attālināšanos biju ierosinājis. Kaut netīšām. Jo -- aizmuka pati. Kāds atvieglojums = āmen.
0
0