Teikšu tā - teātra apmeklējums nav lēts prieks. Un ja vēl ģimenē vairāki cilvēki, tad vēl nepavisam - kuru laidīsi un kuru ne.
Bija laiks, kad arī es neatļāvos iet uz teātri, jo bija citi, daudz nepieciešamāki un vajadzīgāki maksājumi. Domāju, ka nav pareizi aizbraukušajiem pārmest kultūras trūkumu, reti kāds dodas projām piedzīvojumus meklēt.
Valmieras teātris nekad nav varējis sūdzēties par apmeklētāju trūkumu. Un jāsaka ne tikai Krodera laikā - teicami sevi ir pieteikuši šeit arī pavisam jauni režisori.
No savas pieredzes saku - šobrīd varu savā maciņā līdzekļus sakārtot tā, lai varētu apmeklēt gan teātri, gan labu koncertu.
Un droši es ne viena tāda.
Un vēl gribu pateikt - garīgi tukšs cilvēks nekad neriskēs braukt projām no dzimtajām mājām, lai pelnītu un atbalstītu mājās palikušos. Kaut arī viņam nākas strādāt fabrikā vai arī sēnes lasīt.