Kad man bija 30 gadu, es skaļi deklarēju, ka dzīve ir pašlaik un te uz vietas, ka viss, kas būs pēc 30 gadiem mani neinteresē. jo gribu mirt jauns un smuks... kad man bija 40, es deklarēju, ka mana dzīve ir pašlaik un te uz vietas, ka viss, kas būs pēc 20 gadiem, mani neinteresē, jo es aiziešu darbaspējīgs un citaspējīgs tuvākajā drīzumā.. bet nu tas drīzums ir klāt un es apjēdzu, ka otras iespējas man kustēties, izteikt savu viedokli, uzspļaut kaut kam vai noglāstīt svešam kaķim galvu, man nebūs nekad... kad es nomiršu, tad izkūpēšu no šīs pasaules uz visiem laikiem... pat ja manā uzvārdā nosauktu ielas, tas nedotu man iespēju atgriezties dzīvo vidū...

Tāpēc es patreiz deklarēšu, ka gribu dzīvot pēc iespējas ilgāk.