Jā- piedod- obligātā kārtā nav nekas... Vispār- piedošana- tā ir spēle, pašam ar sevi, un ar to otru... Ja paķidā kaut vai tikai pašu vārdu, tad sanāk interesantas štelles// Pie---dod----var saprast tā, ka- dod to, ko saņēma, un vēl klāt piemet- pa virsu, tā teikt lai sirds mierīga. Manuprāt, ja ir vēlme kādu situāciju pabeigt- tad derēja saprast, izprast- kāpēc otrs darīja tā kā darīja.. pieņemt, ka otram ir tiesības rīkoties tā kā viņštajā brīdī uzskatīja par iespējamu rīkoties... un atstāt sev izvēli- pieņemt to sastrādāto, vai- nē.

Saka- nepiedosi, visādas slimības piemetīsies, nākošā dzīvē būsiet kopā...

Daudz ko saka... Stress, ko jūt, ja kaut kas nav pabeigts- attiecības, strīds, vispār- situācija... var rais īt kādas kaites, nenoliedzami... Bet- ko tad ar piedošanu grib panākt- otram tā piedošana ir mazsvarīga- jo darīja to, ko pats gribēja darīt... pašam-- nu nav visai patiesi- man, sorry, iekakāja dvēselē, man sāp, nepatīk, bet- redz- es būšu labāka par to otru- un šamam kaut ko piedošu... Tas tādas apdomājamas, un ne visiem pieņemamas tēzes... bet - teikšu tā- kamēr nav izprasta situācija- nekas cits to sirdsmieru nedos. Un ir tiesības nepieņemt( lasi- nepiedot)- ja tas sadarītais ir patiešām nepieņemams.

Jā, iekakāja dvēselē, tā pa īstam. Ko darīt-aizvilkt uz mežu, piesiet pie koka un atstāt?

Ja savādak nevar- nu var jau arīuz to mezu un pie koka-- ja tas nodatrījums ir adekvāts tādai darīšanai.. Bet var pajautāt- kāpēc tā darīji, , un- pieņemt jebkuru atbildi. Tiaki- pašai tālāk jālemj- vai ir vēlme turpināt kaut ko- komunikāciju kaut vai- ja cilvēkam ir pieņemami tā rīkoties.

Nekādu sarunu, bet dvēsele sāp.

Dvēsele sāp, jo gaidīji no cilvēka, ka viņš rīkosies tā kā Tev būtu pieņemami, bet šamais, nelietis tāds- aiziet un izdarās galīgi a[plam.. Nepatīkami, bet- tā notiek un otram tadas tiesības ir. Atliek tikai viņam arī uzņemties atbildību par sadarītā sekām.. un pašai lemt- ko un kā gribi/negribi turpmāk -- ar šo cilvēku, vai vispār.

iekrāmē bietē un tad piedod

Atkal jau... Kāpēc jāļauj regulāri kādam "iekakāt" dvēselē?

ir bijusi un laikam arī tagad tik " piedirsta" dvēsele, ka nezinu kā tikt tam pāri-bet laiakm japiedod ir- jo nekur tajā visā nesaskatu savu vainu... tikai savu muļķību...

Babuli, nekas uz to pusi. Nekas par aiziešanu un atstāšanu. Ir pagājuši 14 gadi. No 2009. gada redzu sapņos, ka nevaru nokārtot pēdējo eksāmenu. -Domāju, nevaru piedot un nav tiesības piedot.

Izstāstiet, dāmas, kā tā dvēseļu "piekakāšana" izpaužas. Kā tad mēs varam zināt, vajag vai nevajag piedot, ja nav zināms, par ko vispār ir runa

Piedot, nepiedot.To nevar tā uz pasūtījuma, tāpēc, ka tā vajag, tāpec, ka tā ir pareizi.Kāda jēga teikt-es piedodu, ja vienalga pāridārījums kremt un kremt.Ja nevar un nevar aizmirst... Vecais, labais laiks visu sakārto, saliek pa vietām. Tad arī pats esi spējīgs bijušo sāpi palaist vaļā.

Nevar uzspiest mīlēt to pret ko ir nepatika vai vienaldzība. Nav nekāds pienākums piedot. Cits jautājums, cik ļoti tā nepiedošana pašam traucē... man piemēram, līdzēja slaidā tekstā trīs mājas tālāk pasūtīšana, un iestājās miers mājās. Kamēr centos izprast un pieņemt, tikmēr braucu arvien lielākās un lieākās auzās.

Tādēļ gribēju dzirdēt jūsu domas, -ko drīkst piedot, ko nē. Bez sānsoļiem, atstāšanas ir ari citi nodarījumi. Ir seksuāli pāridarījumi, ir pāridarījumi ar letālu iznākumu. Tas piemēram.

ja skatos te velk tikai uz visādām piedošanam vai nepiedošanām attiecibu jautajumos..ir citas..trakākas lietas., .
ko nākas piedot..

Daudzus emocionālus piedošanas- nepiedošanas jautājumus viegli un ātri atrisina realitāte, - nedzīvojam vieni, esam pārāk viens no otra atkarīgi, un gadās, ka "nepiedošana" viens un divi atduras pret sienu, - kopīgs mājoklis, kredīti, bērni, radi, īpašumi un tā tālāk.

p.s. nerunāju, dabiski, par pilnīgi krimināliem un nejēdzīgiem pārkāpumiem, bet arī tā ir atsevišķa saruna: cilvēks vienā dienā nesāka ne sievieti sist un rupji lamāt, ne atbaidoši izturēties pret bērniem. Tādām lietām pirms tam bija miljons pazīmju, - ja sieviete tās "nepamanīja", pieņēma un dzīvoja tālāk, tad vēlāk nav, ko žēloties- pati vainīga.

Piemēram, māte pametusi zīdaini. Vai lielam izaugot ir jāpiedod? Un ja piedod, vai tas nozīmē automātisku pienākumu komunicēt ar viņu?

Jā, mums katram ir savs liktenis, bet cilvēku nosodīt, viņu nepazīstot nevajadzētu.Kā jau rakstīju, redzu vienus un tos pašus sapņus. Mirušo cilvēku pasaule. Viena vieta. Jānokārto pēdējais eksāmens. Vienmēr kāds stāv ceļā, kādam jāpalīdz. Līdz eksāmenam netieku.Sākumā šie sapņi mani satrauca, tad baidīja, tagad esmu pieradusi. Varbūt kāds zina cilvēku, kurš var palīdzēt? Cik saprotu pati, -man šinī dzīvē vēl kaut kas jānokārto. Bet kas?

Ir zināmi daudzi gadījumi, kad pamesti bērni pieaugot paši cenšas sameklēt savus īstos vecākus. Es gan nezinu, kādu motīvu vadīti viņi to dara. Varbūt, lai uzzinātu patiesos pamešanas iemeslus? Jo ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Ar to es, protams, neaizstāvu mātes, kuras pamet bērnus, es vienkārši prātoju.