Un kaut kad sen viena man te teica(vairs neatceros kura):
... -ja jau tev nav draugu, tad tu esi ļoti nelaimīgs cilvēks.Man tevis žēl... -

Ha!
Nav draugu, nav problēmu .Resp. Nav kas "uzmet".

Dīvainākais, ka ticība cilvēkam nepazūd.

No vilka baidīties, uz mežu neiet... Ja šī ticība cilvēkam pazustu, un pazustu masveidīgāk... tā laikam būtu mūsu pasaules katastrofa un bojāeja...

Pastāvēs, kas pārvērtīsies /Rainis/

pilnīga varbūtība, ka Aspazija... pēc nesenām atkāsmēm varētu arī secināt.

Nu to jau vairs nevarēs uzzināt,  vai Aspazija varēja piedalīties Zelta zirga tapšanā.

kaut kā to Raini galīgi nesmukā gaismā izcēla... vīriešus mīlēja, sievietes izmantoja un vodku  dzēra))..priekškam?

Ai, nu tagadējā paaudze visu mēra pēc savas samaitātības pakāpes. Tagad modīgi, ka visi mākslinieki ( un ne tikai) ir zilā nokrāsā, tad nu piedēvēja ari Rainim, jo viņš tak nevar neko atspēkot tagad. Pedofīliju ar dēļ Zelta sietiņa viņam piesēja. Es tam visam nepiegriežu vērību, lai jau muld. Diez vai tie ’’ziluma līmeņa ’’ mērītāji kaut vienu Raiņa darbu ir izlasijuši...

jāaa viss iet un mainās... kam zelta zirgu lasīt..ja ir harijs poters)))... pat nojausmas nav, vai tagad tāda obligātā lit.pastāv, kura ir jālasa skolniekiem?

Ja jau man paziņas vel joprojām prasa grāmatas bērniem skolai, tātad ir. Gan ne tādā apjomā ir klasika kā bija, tagad visādas jaunās grāmatas nāk modē ar apšaubāmu saturu.  Bet nu Rainis vel ir.

vespa..bet vai kur varēja arī savu aci iemest un lasīt tās dienasgrāmatas, laika biedru atstāstus... cik tā info bija pamatota?))..ai, lai gan štrunts ar visu Raini, lai guļ mierīgs.

Tāda vienīgā pārliecinošā literatūra par Raini ir kopotajos rakstos, Dzejas antaloģijā, vecajā labajā literatūrā, šis tas lasams bija Durbes pilī ekspozīcijā ( vismaz kādreiz) pie Tukuma, pārējam visam es kaut kā godīgi sakot neticu vairs. Tagad noviltot kaut ko nav nekādas problēmas un izkropļot informāciju, bet nu es būtībā šeit nebiju domājusi visus ’’piespiest mīlēt Raini’’, kā tas kādreiz bija modē manā bērnībā. Doma jau bija, ka jāmainās jau ir, kas nemainās, tas iznīkst, pazūd, iet bojā, vienalga fiziski vai emocionāli.

vesp... Tu par to mainīšanos nopietni?(... ja nopietni, tad pamato, kā latvijā  vidējam statistiskajam cilvēkam ap 60 gadiem ar ienākumiem zemiem ir iespēja mainīties?(... ja nu vienīgi spilvenu pārlikt uz pretējo pusi(...

Es pilnīgi nopietni. Nezinu kā ir ap 60, bet droši vien nekas savādāks nav kā ap 40. Pat nezinu kā lai Tev to visu izstāsta, sanāks nenormāli garais traktāts par pārvērtībām. Es tiešām esmu piedzīvojusi ļoti lielas pārmaiņas, var teikt pat transformāciju. Brīžiem runājot par kādiem pagātnes notikumiem, es saku, ak, tas bija iepriekšējā dzīvē, un domāju, ka vel joprojām tas process nav beidzies. Varu pateikt tikai vienu, ka viss ir galvā. Ļoti veca un jau nodrāzta frāze, bet tomēr patiesa. Tomēr līdz tam ir katram pašam jānonāk, ir vai nu jāgrib mainīties, vai jānonāk tādā dzīves situācijā, kad nevar nemainīties, citādi beigas. No sākuma jāizmaina domāšanu, tad sāk mainīties uzskati, intereses, paziņu loks un rezultātā nomainās ari vide un dzīves līmenis. Bet tas nenotiek vienā dienā. Nu tā kaut kā.

Mēs nemaināmies. Kādi piedzimstam, tādi nomirstam.

Kas krupis bijis, tas krupis būs, un krupis paliksies!

https://www.youtube.com/watch?v=uEhRr9cb6-U

Katram savs skatijums . Es, piemēram nejūtos kā nevarīgs zīdainis, kuru esksistenci nodrošina izdzīvošanas instinkti un vecāki.

Starp citu, mūsdienās daži pat pamanās dzimumu nomainīt, kur nu vel lielākas izmaiņas

Mainās nemainās, pieļauju, ka nekā īpaši cilvēki nemainās, vienkārši ar laiku saproti, ka ir ļaudis, pret kuriem izturēdāmies pieklājīgi, radi viņos visatļautības sajūtu, tad nu jānolaižās līdz viņu līmenim un jāsakauj viņi ar viņu pašu ieročiem:)Tas par cilvēkiem normālajiem.
Ir, protams, ļaužu grupa, kura savkārt vienkārši ziepējās visiem un visur, bet tiklīdz saprot, ka labums dabūts, vai vairāk nedabūs, tā parāda savu īsto draņķa dabu.Un arī tur nekāda mainīšana nav notikusi, cilvēks vienkārši maita pēc dabas un tajā ietilpst gan pielaizīšanās, gan dunča ietriekšana mugurā:)

Nu te jau ir jautājums par to, ko mēs gaidam no apkārtējiem un kā viņus uztveram. Ja zini, ka cilvēks ir pašlabuma meklētājs, kādi godīgi atzīstot savā būtībā ir visi, tad jāizvēlas, vai gribi ar tādu uzturēt attiecības vai nē un nav ko gaidīt, ka mainīsies. Kaut gan diskusijas sākumtēmā bija problēma, ka cilvēki mainās. Tikai jautājums ir vai vienmēr tiešām mainās, vai mēs beidzot atļāvām sev saskatīt otru tādu kāds viņš ir, nevis tādu, kā gribējām redzēt.