Neteikšu, ka visi sapņi piepildījušies, bet dzīve ir pietiekami izdevusies. Ir lietas, kur nedavelk un ir lietas, kur gūts vairāk kā sapņots. Vienu lietu vēl dikti gribu paveikt...

Sapņoju par tulka profesiju, sanāca kas cits, bet nožēloju, ka nemācījos, piemēram lietvedību, kur darba panākumi ir atkarīgi tikai no tevis. Nepatīk strādāt ar cilvēkiem, bet toreiz likās - grāmatvedība, matemātika - tas tā sausi. Ko var ieteikt tagadējiem jauniešiem - neskriet uzreiz uz augstskolām, bet mēģināt pastrādāt sava sapņa tuvumā, lai saprastu - vai der.

Tieši tā.
A to brīžiem"gudrie vecāki" grib lai atvase īsteno viņu nepieldītos sapņus.
Tas nekam neder.
------
Vienīgais ko nedaudz nožēloju, ka skolā nemācījos angleni.(mana māte ang.val.skolotāja)
Pa spīti mācījos vācu mēli, jo tai klasē nebija nūģu.Bet tas ir sīkums.Cik vajag, tik ENG saprotu :)

Mazliet par prof.orientāciju pirms gadiem 30.Vecākā meita tad mācijās 2.klase, un jau tad bija jāraksta tipa sacerējums, par ko vēlies kļūt.Palīdzība tika prasīta vecākiem, bet es tā pa pusei nopietni bet meita līdz šim vēl domā, ka pilnīgi nopietni, ieteicu rakstit, ka patīk dzīvnieki un darbs fermā.ka vēlas kļūt par slaucēju.Vasarās arī reāli tas tika darīts.Gan alga par ganiem, gan darba pieredze.Rīgas skolotāja, klases audzinātāja, man toreiz pārmeta, ka bērns taču var ko vairāk.Bērns tagad ir žurnālists, bet raksta par lauksaimniecību un, pats galvenais, saprot.ka jebkurš darbs ir godājams.

Rudzupuķe!

Žēl, ka arī Tev "paveicies" sastapt -- kaut vienu, toties pietiekami spilgtu -- aprobežotu skolotāju. Tomēr -- tikpat aprobežotas skolotājas iespējams atrast arī mūsdienās un ne tikai Rīgā. Šai ziņā nav lielas atsķrības starp šodienu un laiku pirms 30 gadiem.

Bērnības gados un skolas laikos mācījos zīmēšanu, labi dejoju, vēl labāk dziedāju, man tika pareģota ar rakstniecību saistīta nākotne... bet tad atnāca Šapkins un nolika visu pa vietām- tikai un vienīgi eksaktās zinības! Vēl kādu brīdi spirinājos pretī, tad mēģināju sabāzt divi vienā- tēmējot uz arhitektūru, bet... savu tagadējo maizesdarbu un savu izvēli nenožēloju nevienu brīdi.

Ja par rakstniecību, tad atcerējos, ka man arī ik pa laikam piedēvēja "rakstnieka piesitienu"... Varbūt kādu dienu sākšu... ;)

tagad vajadzetu atnakt sipolam

Ha, ha... Tev jau priekšnojautas... :)

Skolas laikā sapņoju par dzīvi laukos, kaut pati biju pilsētniece. Govi redzējusi nebiju. Nu jau 30 gadus dzīvoju laukos. Laikam sapņi reizēm piepildās

tā kā grozos pa sabiedrības pašu apakšiņu, nekāds kritiens nedraud. bet kāpienam neesmu atspērusies...

fraise.
Es ar labāk pa zemiem plauktiem.
Un no kritieniem neviens nav pasargāts.
----

Gribēju kļūt par deu skolotāju. Bet, ak vai, manai skolotājai izdevās pierunāt manus vecākus un mani neatlaida uz Rīgu, sak, viņa tak var ko vairāk... Tā arī neko vairāk nevarēju. Kļuvu, tikai ne par dejošanas...

" Mellā " darbs man nebija svešs, kad nācās izšķirties - exatās zinības vai mākslas karjera.

Izvēlējos pirmo. Tad papildus - fizikai un matemātikai bioloģija, anatomija, ķīmija.
Un tad, laimīgs gadījums - to visu savienot vienā.
Iespējas labas, konkurentu nopietnu maz, var strādāt.
Un papildus sapratu, ka vislabāk par sevi var gādāt, ja pārzini arī biznesa gudrības.
Laiku pa laikam vajag lietot to vai citu zināšanu un prasmju kopu, kas nodrosīna mierīgu dzīvi tad, kad labākie rezultāti jau aiz muguras

Sokolade, kā šodien vērtē attiecīgās skolotājas pierunājošo rīcību un vecāku rīcību, skolotājai padodoties/piekrītot?

Par to es tajā laikā biju ļoti sašutusi. Tas bija pēc astotās klases. Es biju pielikusi tik daudz pūļu, lai pierunātu mammu dot svētību. Un skolotāja bija jauna un mēs viņu mīlējām... Mammas atbalstu skolotājai es jau tad sapratu, viņa tak negribāja mani laist uz Rīgu. Viņa ar vislielāko sapratni uztvēra skolotājas teikto, ka es esot spējīga ko vairāk.
Pretoties nevarēju. Tik turpināju dejot.
Tagad vērtējot, kas zin, kā būtu švilpastei Rīgā bijis. Mana skolotāja mani labi zināja, juta varbūt, ka es vēl neesmu gatava... Bet nu jau par vēlu spriest, kā būtu bijis...

Interesanti un nojaušams, ka ne jau Sokoladei un Rudzupuķei vien gadījušas skolotājas... laikam jau ar Dieva sindromu (kurš šad tad piemetoties ķirurgiem) -- nemaz naibaidās uzņemties atbildību par savas rīcības -- pierunāšanas vai atrunāšanas -- sekām, ietekmējot savu audzēkņu likteņus, dzīves un šai tēmai būtiskās karjeras. Man aizdomas, ka tādas/attiecīgās skolotājas apliecināja sevi, tika pie sava morālā un psiholoģiskā pārākuma, "pielaužot" tos pastulbos skuķus darīt pa prātam šīm skolotājām. Un ērti tādām, -- nav taču īpaši jābaidās no soda... par svešam bērnam sačakarētu dzīvi?
Man izdevās pret tādām skolotājām un skolotājiem noturēties, un, iespējams, vienīgi tādēļ, ka jau skolas laikā -- brīvlaikos -- pietika prāta un veiskmes pastrādāt -- 4. klases ziemas brīvlaikā par čiekuru lasītāju, pēc 8. klases -- mežrūpnieku stādaudzētavā, pēc 9. -- pie Kurzemē tobrīd vienīgās un pēdējās jumtskaidu ēveles nelegāli par kluču plēsēju, pēc 10. -- par meža ugunsdzēsēju un autoremonta mehāniķu palīgu/atslēdznieku. Un viena no galvenajām mācībām bija -- skolotājas (ne visas, bet pārāk daudzas) ir tik tālu no dzīves, ka viņu spriedumiem nedrīkst uzticēties, toties viņas ir tik iedomīgas, ka ar saviem padomiem uzbāzīsies tur, kur nevajag, un nepalīdzēs tur, kur derētu un būtu vēlami.

Patika mums tas, ko uzrakstīji...
Tā ir, gribot labu, nevari zināt uz kuru pusi viss pagriežas.
Toties man mācība visai dzīvei, es cenšos radikālus padomus nevienam nedot. Manas meitas pat reizēm dusmojušās, ka es nesaku gala vārdu...

Sokolade, kur garantijas, ka runīgā skolotāja gribēja labu? Viņa pašapliecinājās, iespējams... tīksminājās par iespēju pakļaut -- gan skolnieces, gan vecākus.

Var jau būt. Viņa bija gluži jauna, gribējās pašapliecināties... Es tā nedaru, man bija mācība