Gribētu dzirdēt kāda komentārus par notikumu, kam netieku pāri.
Esam ar draugu var teikt brīvdienu ģimene, jo es dzīvoju Rīgā, viņš ar 14-gadīgu dēlu laukos un līdz ar to braukāju brīvdienās pie viņiem. Visumā puika paklausīgs, strādīgs un līdz ar to parasti viņu mazliet lutinu gan ar saldumiem, gan cenšos kaut ko nopirkt no drēbēm utt. Draugs šad tad iedzer kadu aliņu vai kaut ko stiprāku un tad abi ar puiku viņu ’zāģējam’, ka mums nepatīk ka viņš tā dara.
Līgo vakarā bija daži ciemiņi un viņa 25- gadīgais brālēns ar savu ģimeni. Mierīgi pasēdējām pie ugunskura un ap diviem naktī ar draugu aizgājām gulēt. Puika vēl palika, bet pieceļoties no rīta konstatējām, ka bērns pievēmis gultu. Draugs noskaidroja, ka abi ar 25-gadīgo brālēnu dzēruši alu uz sacensībām un to noskatījās visi pieaugušie.
Es uztaisīju skandālu un pateicu, ka ziņošu oficiālām valsts iestādēm, ja vēl kādreiz redzēšu, ka atbalsta bērna dzeršanu, bet drauga brālis mierīgi noteica, ka kaut kad jau jāpamēģina. Atteicu, ka viņa vecāki paši ļaus vai neļaus pamēģināt nevis kāds cits.
Tā vai citādi bērns mocījās visu dienu, bet man ir tāda vilšanās, kad vairs negribās uz turieni braukt. Ja nu viņam nepatika, ka tēvs iedzer, tad jau vajadzēja pašam zināt ko dara, jo nav jau trīsgadīgs. Ja nu gēnos ir kaut kas no tā, ka patiks iedzert, tad jau man nav nozīmes tērēt savu naudu, laiku tādai ģimenei, kam tādi dzīves standarti.
Esmu Rīgā un kaut kā liekas, ka vairs nespēšu puiku lutināt kā līdz šim, jo acu priekšā viņš ir tāds paģirains un šķiet, ka arī draugu vairs negribu redzēt. Ko jūs domājat par šo situāciju? Vai es sabiezinu krāsas? Jeb tomēr - ja kas kaut ko pamēģina tā arī turpinās.