Padomju laikos visiem mācīja, ka jādomā vispirms par citiem, par citiem un par sevi nē, nē un vēlreiz nē. Ka domāt par sevi ir FUI un kapitālisma palieka...
Dzīvē tomēr ir pierādījies, ka tad, ja katrs domās un parūpēsies PAR SEVI, rezultātā sabiedrība būs laimīgāka un apmierinātāka
Vasariņ, tas ir labāk par celibātu.
Vasariņ, tas ir labāk par sevis barošanu ar utopiskām iedomām.
Vasariņ, tas ir labāk par no malas skatoties smieklīgu pozicionēšanos.
Vasariņ, tas ir labāk par epizodisku grābstīšanos ar visādiem pārpalikumiem ( nevienai nevajadzīgiem ).
Vasariņ, tas ir labi veselībai, pašsajūtai, garastāvoklim, darbaspējām un vēl viskautkam.
Un kāda iksa pēc man būtu kautkādas sievas vietā jādomā par viņas labsajūtu, ja viņa pati pārdesmit gadus to nav jēgusi domāt?