Tas būtu vairāk tā kā jautājums narkologam, kā atbrīvoties no "apsolītās zemes" eiforijas- saulainās rītdienas, kas tā arī nekad nepienāk bet pastāv tikai uz to iedomu stimulācijas brīdi. Vieglas saslimšanas gadījumos dažam varētu līdzēt loģiskā domāšana- ja jau tas piķis nenāk un paša spēlmaņa bilance ir negatīva, nav ko tērēt laiku, kaifu jāmeklē citur (kādā ekstrēmā sporta veidā- lai atvēsinātu prātu, ziemas peldēs, piemēram).
Iespējams, konkrētajai personai jau ilgstoši ir iedragāta pašapziņa- tā var būt gan pašsajūta, ka ar savu varēšanu un nevarēšanu esi jelkam vajadzīgs arī kā cilvēks, gan arī apziņa par to, kā konkrēti paša dzīvē realizējas/attīstās personīgās prioritātes un cik tas ir baudāmi citiem. Vēlmi aizbēgt no jelkādas realitātes- tās nevēlamām izpausmēm, - var realizēt no tāda veida realitātes sajūtām rezervējoties kādā citā saprātīgā un izglītojošā nodarbē (lai apziņa pārslēgtos uz ko citu- konkrētai personai saistošu un savā būtībā nekaitīgu nodarbi). Iespējams, ir kardināli jānomaina paziņu logs vai sadzīves vide, tad pastiprināti jāpievēršas pašizaugsmes trenniņiem, vēlams, iesaistoties kādā interešu kolektīvā.
Iespējams, cilvēkam skaudrā pārdomu ceļā jānonāk pie apziņas, ka viņa raksturā mītošajām kaislībām gluži kā dabas stihijām- ūdens, uguns- ir nepieciešama augsta paškontrole un ir jālūdz arī palīdzība no malas- pašizaugsmes psihologiem to visu ievirzīt pareizajās gultnēs.
Šāda veida kaislības ir kā kalnu upes- liksi nemākulīgus aizsprostus priekšā, appludinās pagastu; bet gudri mīlot uzcelsi spēkstaciju uz tām, ražos elektrību.
0
0