Ir salīdzinoši daudz ļaužu, kuri paši sevi apzinās kā sirsnīgus, līdzjūtīgus cilvēkus. Kuri pilsoniski aktīvi kopīgi novaimanā par katru traģēdiju. Kuri itkā ļoti iejūtīgi reaģē uz katru bēdustāstu. Tādi, bezmazvai profesionāli līdzi jutēji. Brīžos, kad grūti, šitie ir klāt kā naglas. Un tad ir tik viegli tam ļauties... ļauties, lai Tevi pažēlo, ļauties lai kopā pavaimanā. Bet tas ir kā narkotika. Pie tā pierod. Un tas ir cļš uz nekurieni. Tāpēc daudz labāk, ja ir vismaz viens, vismaz kāds, kurš spēj konstruktīvi palīdzēt. Reāli pavilkt līdz uz dzīvi. Sākumā varbūt bez Tavas īpašas gribēšanas, ar pierunāšanu. Pēc tam vienkārši kā draudzīgs atbalsts. Sevi žēlot, apspēlēt un orientēt uz bezjēdzību, uz bezprieka ikdienu un pelēku turpmāko dzīvi ir aplam. Un pierast pie tā nepavisam nav vajadzīgs. Norakt sevi nav jēgas. Ir taču bez tā viena, bez tā aizgājušā, vēl citi. Tuvi, mīļi vajadzīgi. Pievērsies viņiem. Un viņi darīs tāpat.

Bet iet jau nekur negribas.
Darīt neko negribas.
Pat māju sakopt ne.-jo liekas, kam gan man tas?
Ej pa ielu un skaties ar skaudību uz tiem, kas ir divatā...
Un vēl ar nesapratni uz tiem, kas nošsnurkuši, nodzērušies, smirdīgi un sabiedrībai nekādu labumu nedodoši kļīst pa pasauli!
Un kur vēl cietumi, kas pilni ar slepkavniekiem utt.
Un viņiem viss ok!
Dzīvo!
Kāpēc?
Viņi dzīvo!


Bet tas aizgāja ārpus tēmas, un tā runat un domāt nedrīkst!

Runa par vientulību.
Ir taču, kas gadu desmitus dzīvo vieni... kā pie tā pierast?

Tie, kuri nošsnurkuši, nodzērušies, smirdīgi un sabiedrībai nekādu labumu nedodoši kļīst pa pasauli, tiem jau arī neko negribas. Te nu Tu redzi, uz ko pati tēmē.

Es ari agrak domaju, ka nav iespejams pierast pie vientulibas, bet nu varu teikt, ka var gan pierast!Cilveks jau pie visa pierod.Ilgi domaju, ka sevi piepildit un atradu nodarbosanos savai dveselei un priekam citiem... es gleznoju un davinu savus darbus.Tas iepriecina tos, kam davinu un tukso dienu klust pavisam maz... Ka teica Ziedonis, tikai jarok!

Jā, tai kategorijā, līdz tai kategorijai nokļūt laikam tomēr negribas...
Bet nokļūt viegli.
Es patreiz mēginu meklēt ceļu kā atsākt dzīvot tālāk... gribu uzklausīt kādu padomu, varbūt ieklausities kādā pieredzē.

Nelaime tā, ka nekad neesmu bijusi viena...
Vispirms māmiņa un tētis... (ģimene), tad pa taisno pirmais vīrs... atkal pa taisno otrais...
Un tā tas bezmaz pusgadsimts pagājis.
Un nu tukšums un jāsāk viss no nulles.

Labākais veids, kā sadzīvot ar vientulību, ir nedomāt par to un kur nu vēl kaut kur diskutēt par to. Kādā brīdī paliks sevis žēl, bet žēlošanās un čīkstēšana ne pie kā laba neved. Pat, ja nejūties labi, tēlo, ka ar Tevi viss ir kārtībā un drīz vien tiešām viss tā būs. Jā, reizēm tā visa ir pārāk daudz un gribas kliegt, bet ir jāsaņemas. Gaušanās situāciju neuzlabos, to uzlabos smaids sejā, kas liks smaidīt arī citiem.

Vienatne un vientulība ir divas dažādas lietas! Ja cilvēks nav laimīgs pats ar sevi, viņš diez vai būs laimīgs kopā ar kādu! Vieni mēs piedzimstam un vieni aizejam.. Tie cilvēki, kurus satiekam dzīves laikā, dara mūsu dzīvi krāsaināku!
Lai mums visiem izdodas satikt savu īsto cilvēku! Jo kopā jautrāk!

..anthro... prieks, ka cilvēkam 20 gados tik sakarīgs domu gājiens.
Vispār jau neesmu cilvēks, kas parasti īpaši gaužas, vienmēr esmu gājusi pa dzīvi ar paceltu galvu... bet sanācis, ka liktenis patreiz ir spārnus aplauziss..

..poker... -tur jau tā lieta, ka līdz šim vienatne mani iepriecināja(man patika būt vienai)... bet vientulību nebiju izjutusi.
Nu man ir pilns komplekts.
Un nu vienatne nevis iepriecina, bet jau mājam tuvojoties izsauc nepatīkamas sajūtas...

... principā Tu pati sev atbildēji:sākt no nulles!Kāds tukšums?:)Veido, pildi, rosies, ka put un esi vēl foršāka, inčīgāka...
Māju Tu taču arī nekārto kādam, bet gan savai pašsajūtai, vai ne?
..īsāk sakot, -Tev "darba pilnas rokas" :vispirms sakārtot māju :), rīt sevi ārēji un aiziet uz kafūzi, pasēdēt, pavērot nevis ar skaudību tos"divatā", bet ar prieku un tad izštukot ko gribi:"kārtību iekš nošņurkušiem cietumniekiem, jo šamējie arī "dzīvo" " vai prieku, dzīvojot citādi... Te gan viena maza nianse, -to Tev neiedos neviens cits kā patE..., viss vai visi pārējie to var vai nu papildināt vai... gremdēt.Pirmajā variantā Tu vnk jūties labi, otrajā-"po boļšomu sčotu"vientuļi pat tad, kad blakus trinās "tas nezin kas kas vajadzīgs kam nezin kam"... :D
..dīvainākais, ka iemācoties būt ar sevi, ātri atrisinās arī "otra"jautājums... pavisam citā kvalitātē..:)
Veiksmi!

Bet cilvēks nekad nebūs vientuļa sala. Ir taču pat jauki, ja mājās vari darīt, kas labpatīk vai nedarīt neko- neviens neprasīs -kāpēc.Mana māja - mana pils. Ja vēlas kopā būšanu, var jebkurā brīdī iziet cilvēkos. Nu, protams, ja vēlas, lai kāds tev lien dvēselē, tad savādāk. Bet vai tiešām vajag ?

Arī man ir pazīstama sajūta atgriezties mājās bez īpašas sajūsmas, pat tad, kad dzīvoju ar vīru. Cilvēkam ir svarīgi justies vajadzīgam, par kādu rūpēties! Nepatīk man dot padomus, bet varbūt vajag kādu mājdzīvnieku.

Viss atkarīgs no cilvēka tipa.
Citiem vajag sabiedrību, citi labprāt no tās vairās, vēl citi vienkāŗsi nogurst no citiem.
Ir cilvēki, kas labi jūtas burziņos, ir cilvēki, kas pūli ciest nevar.
Nav vienas atbildes

Vientuļš var būt arī milzu pūlī. Pokere jau atgādināja, ka vientulība un vienatne nav viens un tas pats.

Ja runa ir par tuva cilvēka aiziešanu, tad tam ir vajadzīgs laiks! Tukšums aizpildās pamazām..

Nosacītā vientuļībā esmu arī tagad.Un ja atklāti, tad nesūdzos.
Man atkal būtu grūti(iespējams ka nevarētu to labu laiku pieņemt), ja man ikdienā būtu jāklausās dzīvesbiedres runas un bērneļu žvadzēšana.Pats pieņemu lēmumus.Pats tieku ar viņām galā.

Ak jā.Pokere par mājdzīvnieku labi pateica.
Man ar viņu nav problēmu.Ja vēl pats mācētu savu diršamai kastei smiltis nomainīt, būtu pavisam labi:>