Laikam, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas. Jau no agras bērnības mēs tiekam iesaistīti sacensībā – labākas atzīmes, labāki rezultāti, attapība, gudrība vai pat skaistāks tērps ir izšķirošie faktori, lai mūs novērtētu vienaudži, vecāki skolotāji, sabiedrība kopumā. Un tad vēl visas tās lietas, kas rakstāmas ar mīnus zīmi. Arī dēļ tām jau pamana. Un dēļ tā arī novērtē.
Un, kad kļūstam pieauguši tad šī spēle turpinās.
Un nu jau tas saistīts ar partneru izvēli un to, vai mēs esam tie, kurus izvēlas.
Un nu jau tas saistīts ar naudu, ko nopelnam, un vai spējam nodrošināt gana labu segumu savā vēlmēm. Un nu tā spēle kļūst arvien vērienīgāka un plašāka.
Un tomēr, kas notiek tad, ja kaut kā neizdodas iegūt tos labos rezultātus? Un ja nu neizdodas vairākas reizes pēc kārtas vai pat kādu periodu? Kas notiek tad, kad ir krīze?

"aizgāja" kaut kādīgi neriktīgi, bet, kas gribēs sapratīs...

Es gan varu teikt - neapskaužu nevienu, jo neizdaru salīdzinājumus. Bet tas nenozīmē, ka stāvu uz vietas. Salīdzinu sevi tikai ar sevi. Katram sava dzīve, savas veiksmes, savas nelaimes.Un man vienalga, ja kādam kaut kas vairāk ticis no dzīves, tas tik un tā nav mans.

Olivia, arii piekriitu, ka jaasaliidzina ar sevi - savu virziibu, bet vai tadaa gadiijumaa nav parauga? nav kaada autoritaate, kuram liidzinaaties? ..manupraat, taapat ir!

Man skauģi kapu rok
... es-kapa nebaidos... pidirallā!!

Man, piem. nav laika nodarboties ar skaušanu... es dzīvoju... es baudu dzīvi;)))

jaa, taurenim ir taads dziives stils -plivinaaties apkaart, prieceet paareejos

hmmm... nekad nav naacies vispaar apskaust ne vienu dziivu radiibu, to gan varu apzveereet.

Bet kā var uzzināt, ka apskausts tieku( ja tieku)?
Acīs tak neteiks

jā, man skauž...
balta skaudība, ka mana mājas kaimiņiene savā brīvdienā var pagulēt līdz 9iem, bet es savā brīvdienā jau 6os esmu augša... skauž gan

Nepazīstu, sev tādu īpašību... Turklāt uzskatu, ja man skaustu, es dodu iemeslu otram lielīties un tad es determināju, kaut kādu nepamatotu antagonismu, es uzskatu, jā kādam no maniem paziņām ir veicies es pats kļūstu tikai spēcīgāks... bet es gan esmu sajutis, ka ir bijuši gadijumi, ka cilvēki grib, lai viņus apskaustu un vēl es savā darbībā arī diezgan bieži saskaros ar skaudību pret sevi un tas man ļoti traucā... es patstāvīgi no tā ciešu... un par nožēlu jāatdzīst... Latvieši ir skaudīgāki par citiem... Man pat ir radies pie sevis jautājums, vai latvieši saprot, kur rodas pievienotā vērtība...

Bet es nezinu un negribu zināt, vai kāds skauž.Uz klaču neizeju.Katram sava dzīve, savas iespējas. Neatkārtošu to krievu sakāmvārdu, cik augstu cilvēks var uzlekt, lai nešokētu smalkus ļaudis.

Tikai tas spēj sevi uzskatīt par brīvu no skaudības, kas nekad nav sevi papētījis. /Helvēcijs
Tikai tas, kas nekad nav ieskatījies sevī, var uzskatīt, ka skaudība viņam nepiemīt. /Helvēcijs
Pacelties pāri skaudībai spēj tikai stiprais vai laimīgais. /Publijs Sīrs
Brīvs cilvēks nav skaudīgs, bet labprāt atzīst lielo un cildeno un priecājas par tā esamību. /Hēgelis
Cildenuma būtība - spēja bez skaudības noraudzīties, kā citi gūst panākumus, pēc kuriem tu pats tiecies. /M.Ebnere-Ešenbaha

nū. es tikai "balto" skaudību piekopju. un ar "balto" skaudību apskaužu visus, kam ir, kur dzīvot un visus, kam ir darbs un kam nav jāstrādā ar rokām līdz elkoņiem sūdos par ubaga grašiem "под руковосдвом каких-то идиотов"!

Skauģu nemaz tik daudz nav. Visi vairāk vai mazak esam egoisti, bet egoisms ir nepieciešams, lai attīstītos

tāds tādu atrod, ja pats esi skaugis, tad apkārt visi tādi liekas.

OK < tēmas turētāja>, ja kāds kaut ko runā man aiz muguras, man pilnīgi vienalga. Tas neietekmē manu darbību. Un tikai rezultāts darbam nosaka manu vērtību.

houpasummere... , [i]Ja kaadam skauzh, tad Tu esi soli priekshaa!, ... Dīvaini skan... tātad es gribu palielīties, būt lepns, pašam sev pa plecu uzsist- re, cik Tu staburag, esi foršs puika... automātiski iestājās situācija, kurā gribētos lai mani apskauž... Nē, tas nav man... es nepazīstu sevī tādu stāvokli, kā lepnību... man patīk labāk gandarījums pēc paveiktā darba... otrs traucē gan... traucē padarīt pareizās lietas pareizā laikā un vēl tas ir diezgan mokoši, jo es jau to daru, kad vajag palielu un izsaku sajūsmu, bet pie reizes mani pārņem pie sevis domās - ārprāts!!!..., cik es esmu kļuvis pragmātisks, sauss, pašām sev bezgašīgs... saldi sapņi ir zuduši... Es taču tāds nebiju... ārprāts, ko es esmu zaudējis un kā mani dzīve ir izmainījusi... bet paldies Dievam mēs neesam mūžīgi...
[/i]

Staburag, dazhaadiem cilveekiem dazhaadi vajag (par to plecu). Izklausaas, ka esi miileets beerniibaa, tas ir apsveicami.

Otrs cilveeks iisteniibaa netraucee, pats jau savu laimi kalj, vai ne Ir lietas, kuras ir no pasha vien atkariigas, ne no viena cita.

Nu, kā ir ar tiem skauģiem?
Baltās, melnās - trala lā, tra la lā
Vai cilvēks, skaužot, var uzņemties arī ’’pelavas’’? Ēnas pusi?

a varbūt tie kas brēc ka viņiem apkārt tikai skauģi... varbūt viņi paši ar savu kautkādu rīcību to izraisa tajos citos, lai pēc tam sajustos vel vērtīgāki, ka redz viņus apskauž..
tā rīcība var būt visāda, izrādot un uzsverot ka esi ko vairāk dzīvē sasniedzis, bet redz pārējie tur tik pa savu dārziņu rušinās.. utt. :D