Latviešu valodas skaidrojošās vārdnīca saka:
spītēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju, nepārej.
1. Tīši rīkoties pretēji citu gribai. Viņi viens otram spītē.
2. Nepadoties, cīnīties (pret nelabvēlīgiem apstākļiem u.tml.). Spītēt vējam un salam. Spītēt grūtībām.
spītīgs īp.
1. Tāds, kam piemīt spītība. Spītīgs cilvēks. Spītīgs kā āzis. — ļoti spītīgs.
2. Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība. Spītīgs raksturs. Viņa spītīgi novērsās. Spītīgi sakniebt lūpas.
0
0