Olivia...
Rīgā, Bruņinieku ielā starp Tērbateni un Brīvībeni, ir ma-a-aziņš labas kafijas bodītis. Diezgan daudz dažādu kafiju. Aromatizētas un nearomatizētas. Dažādas plikšķirnīgās. Var izvēlēties pupiņas samalšanai. Iespējams, ja palūgtu senās dzirnaviņas, kādu tur vairākas un darbam spējīgas un gatavs, varētu arī klients pats ar rokgriežamajām samalt: iesktoties dzirnaviņu zobos, redzams, ka ik pa laikam kāds ar tām tiešām maļ... Galdiņu tur ir... hm, vai nu trīs... trīs ar pus? Ne vairāk par četriem. Masveida pensijnēšanas dienās tur sanāk ... pensionāres uzdzīvotājas, -- uzdzīvo ar labu kafiju, sēž... laikam jau stundām, vismaz dažreiz stundām... Kādu laiku bodnieces piedāvāja arī kopi luvak -- pasaulē dārgāko kafiju. To pašu, ko apspēlē Morgana Frīmena varonis filmā "Pirms nolikt karoti"/Bucket list. To pašu kafiju, kuras pupiņas caur savu zarnu traktu jau izlaidis attiecīgās kafijzemes attiecīgais civetkaķis. Vienureiz, kad citu klientu bij maz, a, varbūt, nemaz bodniecei apvaicājos, vai kopi luvak kāds pērk? Un bodniece pastāstīja par vairākām baudītājtantuku kompānijām, kas, neatkarīgi cita no citas, nākušas un sastiķējušas pa trim vai četrām to vienu kopi luvak tasiņu, kas tolaik -- pirms gadiem 3 vai 4, maksāja ne ta 8, ne ta 9 lati... Tātad -- viņām bija iemesls/motivācija izmēģināt -- izbaudīt, izgaršot... noprovēt... Un tie noteikti viņām bija mazi svētki ar baudkāri.