raugi, iepriekšējā lpp. esmu ielicis "kādas sev nedaudz pazīstamas sievietes fotogrāfiju".
No kādas tautas paziņas saņēmu vēstulīti (izrādās, kāds arī visu šito lasa?!?) ar izbrīnītu domu, konspektīvi <tā tak tava sieva, bet tu saki -
nedaudz pazīstama>.
A jak že! Tak jau pa šiem strauji paskrējušiem tūlīt 34 gadiem ir nedaudz iepazīta. Un ja kādam par kādu jau pēc nieka 5, 10 vai 15 gadiem jāsaka - zinu viņu pilnīgi un galīgi, tad laikam bēdīgi...
Tieši (jeb arī) tas, ka uzzinu (atklāju, iepazīstu) atkal un atkal ko jaunu, kādu niansīti, stūrīti, šķeltnīti, priecē un iedvesmo.
Un liek (ļauj) turpināt mekļējumus.
Vēl kāda bildīte no pērnās vasaras klaiņojumiem (ar pilnāku komplektu):