Es ne reizi neesmu klātienē apmeklējis festivāla "Jaunais vilnis" koncertus. Es par to naudu, turklāt vēl tik lielu, noteikti nemaksātu. Mani šāds veco Krievijas estrādes zvaigžņu priekšnesums, fonogrammā izpildot vecas dziesmas, neuzrunā. Bet vai tas, ka mani šis pasākums neinteresē, dod man tiesības uzskatīt, ka tas neinteresē nevienu?

Vai tikai tāpēc man būtu pamats uzskatīt, ka tas ir Latvijai nevēlams balagāns? Ir taču cilvēki, kuriem "Jaunā viļņa" formāts un stils pat ļoti patīk, kurus šī gadskārtējā tikšanās emocionāli gandarī. Kurš var dod man tiesības izlemt, kas un kāpēc citiem cilvēkiem būtu vēlams vai nevēlams? Man, piemēram, nepatīk smagais metāls, nepatīk arī reps. Tāpat es neizprotu, tos, kas skatās šausmenes un Dienvidamerikas TV seriālus. Taču es personiski pazīstu cilvēkus, kuri labprāt to dara, aizraujas ar to, kas man patiešām ārkārtīgi nepatīk, un es, audzinot sevī toleranci, aizvien biežāk izjūtu prieku par cilvēkiem, kuriem ir par ko priecāties, ka ir lietas, kas cilvēkus aizkustina.

Tāpat es ļoti priecājos, ka no tāda pasākuma kā "Jaunais vilnis" ir daudzi ieguvēji, piemēram, tūrisma nozarē. Protams, ne jau visi iegūst, bet tā taču ir ar visu! Pietiek taču ar to, ka ļoti daudzus šis pasākums skar tieši – tos, kuri izmitina konkursa viesus, tos ēdina, izvadā, sakopj un apkopj. Arī tad, ja tas ir tikai sezonas darbs, daudzām ģimenēm no tā ir liels atspaids, kas dod tik nepieciešamo naudu, turklāt vēl tā ir eksportēta nauda, tāda, kas šā brīža apstākļos citkārt būtu grūti iegūstama. Man ir prieks par šiem cilvēkiem, par viņu veiksmi, lai gan man pašam no visa tā nav nekāda savtīga labuma.

Es priecājos arī par visiem tiem, kas tieši un netieši izmanto to vilkmi, kas rodas līdz ar "Jauno vilni". Ir tūristi, kas līdz ar kārtējo TV translāciju Krievijā pamudina sevi apmeklēt Rīgu un Jūrmalu, atbraukt arī vēlāk, ziemā, lai sagaidītu te gadu miju. Ir Latvijas rīcības cilvēki, kas iegūst iespēju uzrunāt kādu no Krievijas miljonāriem vai pat miljardieriem. Iegūst Latvijas baņķieri, investīcijas alkstošie un apkalpojošie, nekustamā īpašuma mākleri un apsaimniekotāji. Es neesmu starp viņiem, taču priecājos par tiem, kam izdevies iegūt labumu, un žēl, ka to nav vēl vairāk.

Bet aizvadītajā nedēļā, pēc tam, kad tika paziņots, ka "Jaunais vilnis" Jūrmalā varētu arī nenotikt, visapkārt dzirdu tik daudz nenovīdīgas sajūsmas. Par to, ka krieviem vairs nebūs kur priecāties par savām apvītušajām zvaigznēm, ka mantrausīgajiem Jūrmalas tūrisma uzņēmējiem vairs nebūs iedzīvošanās iespēju, kā "aplauzīsies" visi tie Krievijas pilsoņi, kas sapirkušies te dzīvokļus. Daudziem ir tik patīkami, ka no kāda līdzcilvēka – vienalga, no latvieša, krieva, ebreja –novērsīsies veiksme! Man nav nekā – nu tad neviens neko nav pelnījis! Nedod Dievs, ka kādam varētu veikties tad, kad man veiksme neuzsmaida! Tad taču es justos kā pēdējais neveiksminieks. Tad jau labāk, ka nevienam nekā nav!

Šajās dienās atcerējos kādu līdzību. Pirms pāris gadiem uz Jelgavas šosejas tika uzstādīti trīs luksofori. Līdz tam biju jau pieradis ceļu no Rīgas līdz Jelgavai braukt neapstājoties, un šī piespiedu apstāšanās Jaunolainē, Olainē vai Dalbē radīja man neērtības, pat kaitināja. Es atceros, kā pirms tam, braukdams uz Rīgu, redzēju garu mašīnu rindu no Olaines, jo tām bija jāgaida mirklis, lai sākumā šķērsotu trīs joslas no Rīgas, bet pēc tam vēl jāietrāpa intensīvā mašīnu straumē, kas dodas uz Rīgu. Tobrīd jutos pārāks, jo es taču jau biju uz tā ceļa. Tad sāku domāt: vai tiešām cilvēks var justies pārāks vien tāpēc, ka dzīvo šosejas galā un nevis malā? Nē! Es vairs nekurnu un pieciešu šīs nelielās luksoforu sagādātās neērtības, jo apzinos, ka tās nav salīdzināmas ar to, ko līdz tam izcieta Ozolnieku, Olaines un Jaunolaines autovadītāji, kuri izbaudīja teju vai nāves bailes ik reizi, kad bija jāizbrauc uz Rīgas – Jelgavas šosejas. Tieši tāpat jūtos, vērtējot ažiotāžu ap "Jauno vilni".

"Jaunais vilnis" mani tieši neuztrauc un arī tieši neietekmē. Tomēr arī tad, ja tas man pagalam nesimpatizētu, es nespēju iedomāties, ka varētu pret to vērsties kā soģis, un, pasarg’ Dievs, kritizēt cilvēkus, kas to veido un bauda. Esmu pārliecināts, ka tikai tad, ja spēšu toleranti izturēties pret to, kas citiem sagādā prieku (protams, likuma, morāles utt. robežās), tikai tad arī pats spēšu ko patiesi baudīt un patiesi priecāties. Tikai tad, ja spēšu priecāties par citu veiksmēm, tikai tad, esmu pārliecināts, arī pašam veiksme biežāk uzsmaidīs.

<Delfi 13.02.2012.>
http://www.delfi.lv/news/comment/comm...id=4212495 4