Vēl LV dzīvojot, pazinu labi kādu ģimeni. Vīrs kā ozols, rāvās vaiga sviedros divos darbos. Mājas darbus paspēja apdarīt, gan ar bērniem tikt galā. Sieviņu čunbināja un loloja, uzpūst viņai baidījās, jo nu ļoti viņa sievišķīga un nevarīga viņam esot. Bet sieviņa tikai kaprizējās un gribēja visu, gan arī dabūja visu ko sirds kāroja. Vīriņš viņai strādāt neļāva, jo sieviņa ļoti nogurstot darbā un parasti nekādi nevarot iejusties nevienā darba kolektīvā, jo pārējie darba biedri esot ļoti neiecietīgi un visi bosi par daudz no viņas prasot, bet viņš ļoti uztraucās- sieviņa esot ļoti jūtīgi nervoza. Teikšu tā, no malas skatoties, nu viss tas likās smieklīgi... bet ģimene dzīvoja saticībā, vīriņs dancoja pēc sievas stabules un pat prātā viņam nebij ienācis, ka tā sieva ir izlaidusies un vienkārši tikai ļoti slinka niķule. Lūk, tā kā katram savs un katram savas patikšanas. Dzīvo viņi kopā vēl šodien un lai viņiem arī dzīvojas tā turpmāk- laimīgs pāris, bet viss pārējais, kas citiem no malas liekas nepieņemams, ir tīrās pupu mizas.