Vispār šad tad vairs nav šermuļi, bet liekas, ka stāsies sirds.
Pavasarī vienu dienu aizbraucam ar sunīti uz savu mazdārziņu. Tā kā vienmēr apsveicinās ar kaimiņiem. Kad nu to apli izgājusi, tā kā vajadzēti rimties, bet nekā.
Lēkā kaut kam apkārt un dusmīgi rej. Domāju - varbūt krupis no komposta kaudzes izlīdis.
Eju klāt -un sastingstu - čūska veļas kamolā.
Tad saskatiju rāpulim divus pusmēnestiņus uz galvas un nomierinājos.
Bet cik dusmīgi zalktītis to mutu vārstija.Un vispār bija augumā liels. Bet visu vasaru vairāk nevienu neredzēju:)
Kur uzradies un kur pazudis- ne čiku ne grabu vairs no tā.