Tad ienāca Kindzulis un teica...
Pie sava vārda neviens pats nav vainojams. Savukārt niku tikai pats sev izvēlas. Tur tā būtiskā atšķirība. Jau gudri pateikts, ka par izlasīšanas iespējām un izrunāšanas labskanīgumu ir jādomā. Tiklab vienā, kā otrā gadījumā. Jo, principā jau Tauta nava muļķe. Neies mocīties, kur mežģe mēlās. Un visas iesaukas, tāpat kā anekdotes, ne nu bez iemesla un bez pamata rodas. Atliek vien pabrīnīties par to vērīgumu un radošumu. UN TRĀPĪGUMU...
Cits jautājums, ka vienotram nepatīk. Humorizjūtas trūkuma, paškritikas trūkuma vai vnk citu argumetu trūkuma pēc.
Un tad smalko robežu starp labsirdīgu humoru un ņirgāšanos aizstiepj sev ven vēlamajā virzienā.