Amerikāšu ekonomists Veisbrots, vismaz viens no ārpuses, pateicis to, kam vērts ticēt arī Latvijas iekšpusē:
«... Latvijas ekonomika saruka par 25%, pirms tā sāka atgūties. Cik cilvēku darbu zaudēja! Tas, ka ekonomika galu galā sākusi augt, nav nekāds panākums, jo jūsu kritums ir postošākais visā pasaulē. Jūs esat zaudējuši ceturto daļu savas ekonomikas, atgūta ir tikai niecīga daļa, esat zaudējuši cilvēkus emigrācijas dēļ, nodarbinātība ir stipri zem pirmskrīzes rādītājiem. Kur šai situācijai rast atbilstīgu salīdzinājumu vērtējumam? Ka varēja būt arī sliktāk? Var jau būt. Tikai kaut kā nevienam citam vēl sliktāku rezultātu nav, » uzsver ekonomists. «Mans viedoklis ir, ka neviens šo nevar saukt par veiksmes stāstu, tāpēc mani izbrīna, ka Latvija tiek par tādu dēvēta.»

Veisbrots ironizē par premjera Valda Dombrovska (V) un ekonomista Andersa Oslunda grāmatu, kurā stāstīts, kā Latvija ir izgājusi no krīzes.

Kā atgādina ekonomists, šīs grāmatas autori atzīst, ka Latvijas ekonomika ir tikusi saspiesta visvairāk pasaulē, bet tad «vienā mierā» turpina, it kā tam nebūtu nozīmes - viņi šo faktu izslēdz no saviem aprēķiniem.

«Un jā - ja sākat vērtēt tikai no 2010.gada otrā ceturkšņa vai kad nu jūsu ekonomika sāka atgūties, tad jau izskatās labi. Tiesa, ne gluži lieliski, jo tā nav pamatīga atgūšanās, kādu normāli varētu sagaidīt pēc tik strauja krituma. Tā nav Argentīnas tipa atveseļošanās, kur ekonomika pēc devalvācijas sarāvās vienu ceturksni, un tad viņu izaugsme bija 8% līdz 10% gadā nākamos deviņus gadus. Ja jums būtu tā, tad tas būtu drusku labāks arguments veiksmes stāstam, » skaidro Veisbrots.

Kā uzskata ekonomists, Latvija ir piemērs tam, ka, nokļūstot šādā situācijā, nevajag īstenot tādu politiku, kādu realizēja Latvijas politikas veidotāji.

«Jo maksa par to ir ārkārtēja. Protams, ja ignorē 25% ekonomikas sarukumu, var teikt, ka galā notiek arī kaut kas pozitīvs. Vispārēji ņemot, kritienam ir jau kaut kāds dibens, kur tālāk nevar, » uzsver Veisbrots. «Eiropa nevar atļaut nevienai no pašreizējām krīzes valstīm iet cauri tam, ko Latvija ir piedzīvojusi. Pirmkārt, tāpēc, ka šīs tautas to nepieļaus. Ja gribat baisāko ekonomikas kritumu pasaulē, varat darīt kā Latvija un kā to iesaka Dombrovskis un Oslunds. Bet viņi to nekad nepieļaus. Viņi nav piedzīvojuši ne pusi no tā, un viņu ļaudis jau ir ielās katru mīļu dienu. Turklāt tā ir šmaukšanās - ieslēgt skaitītāju tikai tad, kad ekonomika sākusi augt.»