Studēju neklātienē, audzināju bērnus, biju ļoti rātna un ēdu mājās

mmm, klasika - cepti pelmeņi vai pankūkas ūdenī protams iejauktas

studentu vienības - Kabardija Balkārija, konservu cehi.

Nez vai bija tāda dzeršana - neatcros, ka būtu... mācības prasīja daud un vēl, laimīgi dabūju laboratorijā darbu... tālāk, jau nopietnā sākot no 4 kursa biju darbos līdz ausīm... es teiktu - tagad vairs nespētu pēc nakts dežūras no rīta ieskaiti kārtot

ē, es arī biju Naļčikā studentu vienībā...

jā, jā? biju pirmo gadu Nartkalā, tad iepatikās un nākošā vasarā - Naļčikā. par telferisti.

es mācījos no 1985. līdz 1990, gadiem.
kolhozā bijām kaut kur pie toreizējās Stučkas pilsētas, bet tad vienu gadu - Naļčikas konservu cehā, es pie gurķu konveijera, pie sulu spiešanas (vē, nekad nedzeršu tomātu sulu... )

visu laiku biju kaartiiga.

Mani kā ļoti kārtīgu pat komjaunatnes aktīvisti apkaroja... Atteicos iet studentu vienībai, kas bija slavena ar savu dzerstīšanos, par komandieri: papildus vēl i pakaitināju, teikdams, ka par elektrisko ganu izlaistām, izlutinātām pakaļām neiešu... Strādāju paralēli mācībām, jau otrā kursa vidū vienīgi ar darbu tiku pie štata vietas, kurā netika lielākā daļa toreizējo beidzēju. Vasarās braucu strādāt uz turīgu provinces kolhozu līgumdarbos, cenšoties sapelnīt naudu visam mācību gadam un par to varēju atļauties braukt paškomandējumos uz Igauniju pie mācību spēkiem, kādu Latvijā nebija. Rezultāts = ieguvu lieliskus kolēģus, kuri kļuva par domubiedriem un arī draugiem, tādēļ vietējos tālaika purviņos un peļķēs viļņošanās īpaši neuztrauca...

Vo - ļoti spilgta atmiņa: varžu dīrāšana - vispirms septembrī kolhozā saķēra, sabāza burkās, vēlāk nodarbībās sprauda pie lapas, dīrāja un skatījās, kā šīs mokās.

piektdieni!!!... vardes ... burkas... dīrāja... mocījās???

svilpi-- visi dakteri miesas, vai dveeselju --- taa dara.

ko tieši neiesvilpi?
LPI, anatomija un fizioloģija. Rudens 1974.

piektdieni, puro... viss kārtībā... es tik par to atmiņu daudzveidību... pēc sevis spriežu... jā, taču es neesmu rādītājs... es laikam nestudēju, es drīzāk študierēju...

Jā, kolhozā 1 rudenī biju gan, arī vienu vasaru pabraukāju par pavadoni uz vilciena Rīga - Maskava, lēnais vilciens, aptur ik pēc 10 minūtēm, kopējā vagonā. Varat iedomāties tos iespaidus. Par vagonā atstātajām pudelēm tantes Maskavā man otru algu samaksāja. Studiju laikā gan strādāt nevarēju atļauties, bet ar stipendiju pietika. Tādas tematiskas ballītes jau mūsu kopmītņu istabiņā bija - arbūzu vakars, pankūku vakars, alus un siera vakars. Jaukas atmiņas...

He, tā uz sitiena pirmais, kas nāk atmiņā - tūrisma pasācieni visos gdadaliakos gan ar kājām, gan ar laivām, gan ar slēpēm - gan pa tuvākām ārēm, gan Mazo Kaukāzu... gan zem jūras līmeņa, gan krietni, krietni virs jūras līmeņa... tas laikam arī skaistākais un ekstrēmākais...
O! Studentu Dziesmu svētki - brauciens studentu pilnā vilcienā uz Tallinu un atpakaļ - vēl viena varen plaša krāsu un emociju spektra gamma...
Uuuu, un tā kilometriem garo špikeru rakstīšana , ek, ka nebij toreiz tādas tehniskās iespējas kā tagad!!!!!

par špikošanu - katra biļete sarakstīta uz lielās lapas (tādas pašas, uz kuras var rakstīt eksāmenā, gatavojoties atbildēt). Eksāmena laikā tukšā lapa tiek veiksmīgi samainīta ar špikeri. pasniedzējs drīz vien pamana, ka students jau sarakstījis (it kā) atbildi un sauc pie sevis. lapu paņem pie sevis, apskatās un liek jau sākt stāstīt (pēc brīža lapu atdos, bet nu jāsāk jau stāstīt, taču students nav vēl paspējis izlasīt, kas jāstāsta DDDDDD)

Nu nezinu, tos špikerus rakstot vien jau gandrīz visu varēja iemācīties, tie vairāk drošības sajūtai. Protams, ja špikerus rakstīja pats.

... atceros kā špikeri piestiprināju iešļūcenei iekšpusē pie zoles... paraktiski neizmantoju, jo kā junona saka, rakstot jau biju visu iemācījusies... bet ejot laukā, šis tā nelaimīgi atlīmējās un tā garā stērbele pusmetra garumā vilkās man pakaļ, a es kāju pacelts nevarēju, lai nenotrūkst pa visam, tad tā pus treš, pustreš, izšļūcu no kabineta arvienu domu, kaut pasniedzējs nepagrieztu galvu uz manu pusi... toreiz noveicās:)

iešļūcenes iekšpusē, šitādu gan nebiju dzirdējusi. kā no tāda var nošpikot?
mums bija no rūtiņu burtnīcas izgrieztas mazas grāmatiņas, kuras turēja kreisajā rokā un ar īkšķi pāršķīra.