Mes visi esam cilvēki ar dažādām emociju gammām, noskaņojumiem, utt., utjpr. Un es neredzu iemeslu, kapēc man būtu speciāli jāsmaida, ja es jūtos sūdīgi. Bieži gan tas negadās, bet tomēr. Cita lieta, ka negatīvās emocijas dažkārt iznāk apvaldīt, piemēram, darbā. Bet emociju apspiešana jebkurā gadījumā nenāk par labu veselībai, tāpēc es, ja man gribas raudāt un man konkrētajā brīdī ir tāda iespēja, tad raudu, ja man gribas smieties un priecāties tad es to daru. Bet ne pēc pasūtījuma, tāpēc, ka kādam, lūk, nepatīk mans bēdīgais ģīmis. Es arī esmu par pozitīvismu, bet vēlreiz atkārtoju, ne vienmēr un ne visos gadījumos tas ir iespējams. Piemēram, kad man nomira vecāki, es pie labakās gribas nespēju saskatīt šajā faktā nekā pozitīva. Un es tajā brīdī raudāju savā darba vietā, un neviens man tāpēc ar akmeni nemeta. Es nespēju iedomāties pateikt: ziniet mana mamma nomira, nu man būs mazāk rūpju. Tā kā ar to pozitīvisma propagandu nevajag braukt auzās.
0
0