Esmu krustīta katoliete. Kā zināms, katoļi mēdz bērnus krustīt pavisam mazus un man, protams, nebija teikšana. Nekad neesmu bijusi aktīva baznīcāgājēja, par ko man mamma nemitīgi pārmet... bet nekad arī neesmu nicīgi par to runājusi. Darba dēļ arī sanāk gana bieži būt dievkalpojumos... gan katoļu, gan luterāņu. Baznīcas mūzikai, tiešām, nav nekādas vainas. Zinu ļoti daudz cilvēkus, kuri ir izdzīvojuši tikai paļaujoties uz Dievu, uz ticību tam... kā jau te teica, pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties. Par to taču tikai jāpriecājas, ja jel kādā veidā tas izdodas... Nav visi cilvēki tik stipri, ka var paļauties vienīgi uz sevi. Mācītāji, kā zināms, ir tikai cilvēki, ne Dievi zemes virsū... cilvēki nav perfekti... Tāpēc nav jēgas jaukt visu vienā putrā, - izvirtušus mācītājus un ticīgus cilvēkus.
Esmu jau kādreiz teikusi... reizēm parņem balta skaudība, kad redzu kādu saposušos vecu māmuļu baznīcā, kura ar TIK neviltotu paļāvību nometas ceļos... Šie cilvēki parasti ir iekšēji ļoti sakārtoti, disciplinēti un laimīgi savā ticībā, kamēr neticīgie noskrējušies, savās laicīgajās gaitās nomocīti, kompleksaini, aizdomu pilni... Protams, ne bez izņēmumiem gan vienā, gan otrā pusē.
Un vēl... Spare1 jau te minēja līgumu...