Un runa nav tikai par ļaušanos attiecību jomā...
Es piemēram nožēloju, ka nobremzēju un par velti neaizlidoju uz Parīzi... lidot vajadzēja jau pēc 12 h... pēkšņi bija brīva biļete, kāds nevarēja lidot... kultūras projekts
nožēloju, ka tad, kad mani znots aizveda Biķerniekos uz kartinga trasi..es neizbraucu, jo likās, ka būs smieklīgi kā es tajā aparātā rāpšos iekšā un pēc tam ārā... apkārt viņa draugi..no braukšanas bail nebij , bet pēc tam tak vienalga iekāpu lai nofotografētos.. utt.

Tur jau tā problēma, ka ieaudzinātais stereotips /tā nedrīkst, tas nav pieņemts, esmu tam par jaunu/vecu utmldz daudz ko liedz izbaudīt...

Pēc pirmās nožēlas, to apdomā un secini - lekšu!...

aga..tikai nez vai kāds man vēl piedāvās savu biļeti uz Parīzi...

nākošā būs uz Baltkrieviju! to gan nepalaid garām

Bēd, uz Kaļiningradu jau biju, tur drīzāk pati uzprasījos, bet aizveda... bet brauktu arī uz Baltkrieviju...

sabijos pati no savas vēlmes izlekt ar gumiju...

vot nolauzos sodien negribeju ar dzeku kopa leto alu dzert...
iedzertu moz sāktos miila

man no alus vien čurāt gribas, mīlas tiešām nekādas ..

Lētā alus mīla? Interesanta specializācija... Ja tas lētais būtu arī viegls -- ķipp gaišais..., tad karstā laikā būtu loģiskāk tāda mīle izprotama...

mūsu dzīve ik dienas apliecina gatavību izaicinājumiem, ja reiz mēs turpinam dzīvot Latvijā, par spīti bēdīgām perspektīvām ekonomikas izaugsmes jomā, mazām algām, otrās sķiras precēm ko mums piegādā kā Austrumeiropas valstij un tam, ka pat pensiju mums vairs nebūšot pēc 5 gadiem - lūk, tā ir īsta drosme - palikt šeit :)
Doties spontānā ceļojumā vai izlekt ar gumiju - tas ir stresiņš un izbailes tik uz īstu brīdi :))))))))))

Re, Vijolīte gan sen te nav runāties nākusi

..drosmīgie varbūt nedzīvo ilgi, taču piesardzīgie nedzīvo nemaz...
..kaut kur šito nesen dzirdēju...

Gribas piekrist, jo atmiņā paliek ne ikdiena, bet tieši atļaušanās brīži un prieks par tiem..

Nu jā, prāts var atrast neskaitāmus iemeslus, lai traucētu spontānai rīcībai. Man ar sanāk, ka, ja gadījies nožēlot neļaušanos spontanitātei, tad vēlāk, lieki, gari un plaši nedomājot, tomēr daru pēkšņi, spontāni... elpa aizturēta, acis lielas, bet... forši.

Man gan škiet, ka kārtīgs izaicinājums ir izbraukšana dzīvot svešā zemē, citā vidē... Var jau būt, ja laicīgi un ilgstoši sevi uz to noskaņo, var sanākt arī labi. Sevi es kaut kā tā nevaru iedomāties.

es arī nespēju iedomāties dzīvi bez savējiem... bet ir vēl viens iemesls, valodas..

esmupiedziivojusi taadu izaicinaajumu dziivot sveshaa zemee un veel bez valodas zinaashanas--var!jo ilgaak tur uzturas, jo uzaicinaajums kljuust par aicinaajumu

nekas nav absolūts. atceros reizes, pēc kurām esmu nožēlojusi ļaušanos. atceros tādas, par kurām joprojām priecājos, ka neļāvos. un, protams, ir prieks par reizēm, kad esmu ļāvusies un sagādājusi sev neaizmirstamus brīžus.

starpība tajā, ka ļaujoties pēc tam ir skaidrs - derēja, nederēja. bet neļaujoties paliek nezināmais, kuru mēs tiecamies vērst uz skaisto, idealizēt. bet nevar jau zināt..

to anksunnamuna, man ledusskapii ir vees alus ;) Tikaj laiks nav atbilstoshs randinjam :(