Kam tik smaga tēma svētku priekšvakarā...

to es sapratu jau bērnībā... pavērojot, suņumammai kucēnus kastē, cik tomēr viņi vissi ir dažādi.pat ja pēc skata perfekti vienādi.

kopš tā brīža, sākās mana pasaules izzināšana-bet ne no grāmatām.pa šo laiku ir veikti DAUDZI novērojumi... par prastākiem novērojumiem es jums varētu pastāstīt un esmu jau dalijies... bet ir tādi novērojumi kuri, tev nevar būt saprotami

jāpako ciet, šī diskusija... zeme ir apaļa un ar to varat būt lepni ka zinat to

dumpigais, te jau sen negribas neko nopietni runāt. bet šī ir gana nopietna tēma.. un man patiesi prieks par Tevi, ka arī Tu par to domā. svarīgas lietas..

Esmu audzinājusi bērnus pēc intuīcijas un, diemžēl, arī emociju varā.
Intuīcija nepievīla, bet emocijas gan.

Viss veido. Vide, vieta, ģimene. Bērns jau tver visu, kas apkārt, bez filtriem, veido savu vērtību sistēmu, kura patiesībā arī ir visu atlikušo dzīvi. Es domāju, ka ar "’stingro"" audzināšanu tiek daudz kas mazajā cilvēkā izpostīts. Kaut vai, piemēram, uzdrīkstēšnās vēlme. Tāpat, idiotisms, ka mamma nevar zīdaini rokās ņemt, kad tas to skaļi lūdz, jo tā lūk izlaišana un lutināšana. Nekas labs jau tas patiesībā nav.
Ja ir vēlēšanās dziļāk šajā tēmā pabraukt, var izlasīt Džona Boulbija "" Drošais pamats"". Tur ir stāstīts saprotamā valodā par bērnu un vecāku savstarpējo pieķeršanos, par to, kā cilvēks veidojas agrā bērnībā un kā tas izpaužas turpmāk’. Iesaku visiem, kuri gatavojas kļūt par vecākiem.

tik-tak... bet stāsts ir par to-kas veido personību, pirms iejaucas pedagoģija?

Es tak atbildēju. Visa dzīve, ko mazais apkārt redz, vecāki ar savu dzīvesveidu pirmsākumos.

teica Pekausītis, pakasot pakausi ;)

Pedagoģija sākas pirmajā dzimšanas dienā. Attiecīgi pirms iejaucas pedagoģija būtu mātes vēderā...

cienīga atbilde... ar tādu progressu mums ir izredzes apsteigt, bībeles stāstus.

dumps gaidot bērnu ir lasiju lata romāna trešo lapaspusi

dormeo... bet tu tak parasts pilsonis bez nehuja.tā-pat-vien demo versija, kas piepilda citu radītus apstākļus.un pats interesantākais ir, ka tu domā, ka pats esi līdz tam aizdomājies

dump, vide un tikai vide ir tas kas formē ... nedaudz arī iedzimtība

var manīt kā rukša vide ietekmē tevi, par ruksi pats esi kļuvis!

reizēm arī normāliem vecākiem var piedzimt itkā normāls bērns, bet pagalms un vienaudžu izturēšanās izaudzina tādus kā traxis:))

laikam būs jāsāk ar lieliem burtiem rakstīt. piedzimstot cilvēkbērni jau ir ar savām īpašībām, savu raksturu.kam ātrāk pielec, ka ar raudāšanu var pievērst sev uzmanību, kam vēlāk.cits raud mēreni tā-pat-vien.cits ar piepūli, uzstājīgi.

dumpi, bērns jau no pirmajām savas dzīves stundām sāk čekot apkārtni. ja vecāki jau pēc pirmā pīxtiena skrien pie viņa ar pudelīti, tad viņš pīxtēs vienmēr... ja būs kāda disciplīna, iemācīsies paciesties... nerunāju par gadījumiem kad bērns nobaidīts/iztraucēts vai slims.

Gēni daudz ko nosaka. Piedzimst ar pamatinstinktiem un pamatemocijām, tālāk viss formējas. Daudzi saka, ka raksturs = temperaments+audzināšana. Citi mēģina noteikt cilvēka raksturu pēc numeroloģijas, citi pēc rokraksta, citi pēc izskata vai asinsgrupas. Katram sava taisnība.
Iedzimtība viena vien neko daudz nedod, vajag vidi kur to ""pielietot"". Tikpat labi var attīstīt, tikpat labi salauzt un iznīcināt. Raksturs arī mēdz mainīties dzīves gaitā.