Latvieši pēc 1990. gada un savas valsts atjaunošanas valodu ziņā atkarību masveidā uztvēra kā krieviem obligātu valodas mācīšanos, -- kas bija normāli, un privilēģiju pašiem citas valodas ... vairs nemācīties, -- un tas nu bija pavisam aplam! Latvieši ar neloģisku sadismu ar valsts iedarbību sadistiski spaidīja tos krievus/krieviski runājošos, pašiem tai pašā laikā slinkojot, kamēr daspaidījās ... = līdz Ušakovam kā Rīgas mēram un "saskaņiešiem" Rīgas galvgalī Domē! Un nu Rīgā bāleliņi čīkst žēlas asaras un spļauj zilus uguņus, -- kurš, bļin, vainīgs?!
Kad 90.-to gadu vidū, izprotot krievu valodu kā postpadomju telpā profesionālas saziņas valodu, grupa vecāku rosināja Valda Zālīša pamatskolā ieviest fakultatīvu krievu valodas mācīšanos paralēli angļu un vācu valodām, "mācību daļas vadītāja" Undīne Strazdiņa -- lieliska un slavena matemātikas Skolotāja, bailēs valbītām acīm un vienslaikus nikna uz šiem "stulbajiem vecākiem" klaigāja, ka viņu izmetīs no darba izglītības augstākā priekšniecība, ja viņa kaut ko tādu pieļaušot. Un attiecīgās paaudzes latviešu jauniešiem, studentiem pēc laika radās problēmas ar darba atrašanu biznesā ar austrumiem.
Atkārtošos, sakot, ka Latvijā izglītotam cilvēkam neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas jātiecas uz 5 -- 7 valodu apguvi. Ja Latvijā angļu valodu ieviestu kā otro valsts valodu, vienvalodigie krievi mazāk izjustu pazemojumu par aicinājumiem un mudinājumiem mācīties. Kad pirms trim nedēļām biju latviešu un norvēģu koppasākumā ar 50-un 60-gadnieku lielu īpatsvaru, bij žēlīgi skatīties, cik vāji anglenē bija latvieši un cik pulku ērtāk un brīvāk jutās to pašu paaudžu norvēģi anglenē. Visi bija jauki un nedumi cilvēki, bet lielākās saziņas grūtības bija latviešiem.