kāpēc ne? nomierinoši...

a vai ta var izvairiities?

Uznāk... Pa reizei ļoti noder. Mierīgākai un baudpilnākai dzīvei.   
   

... ja tas sentiments sākas kad otrais polšs pie beigām, tad nafig tāds :))

Atmiņas biezi ar sentimenta garšu...

fui geni cik tu liels dzērājs! 2 polši šausmas!!! vai tik nēsi alkoholiķis? tad es tavu sentimentu izprotu!!!

Hani bāļi ļekteri<
kas mans, tas mans... tas nav ar gumijas/platmasas skalpelīti skraidīt apkārt un cerēt, ka publika baidīsies :))

Ar smalku, tikko saredzamu robežu... starp lētu salkanību... un dziļi emocionālu uztveri...

negribu, negribu, negribu!

akacis!

Nekad neesmu šo vārdu izpratis, un tikai aptuveni nojaušu, ko tas varētu nozīmēt. Saprotu, ka tas ir svešvārds no citas valodas, kuram nav burtiska tulkojuma, un ka baigi "kruta" skaitās to iepīt sarunā.

gribu gribu gribu!!! tikai miroņi negrb neko!   

sentiments nav gluži nostaļģija es domāju... un ne vainas, kaut kas maigs un dvēselilisks...

Manuprāt sentiments ir dvēseles valoda... ne jau nu vienmēr tam jābūt kliedzienam... visbiežāk tas ir ar čukstus intonāciju un esmu pilnīgi pārliecināta, tādas trauslas izjūtas vairāk vai mazāk, bet ir vajadzīgas ikvienam... Visbiežāk jau tās nāk kopā ar vientulību... bet ne tikai... arī bērnības atmiņas to izsauc, studiju gadu atmiņas... un kur nu vēl pirmā mīla... Sentiments noteikti ir vajadzīgs, tikai, kā jau viss labais... nedrīkst pārdozēt...    

Dzintaram manuprāt pat smaržas tādas bija...

Klau, vēja zvans skan vēju stundā
Un lapas krīt un apmaldās.

Ja esi mans šai vēju stundā,
Tad pretim nāc un atsaucies,
Dod roku man šai vēju stundā,
Mums garām vējš un lapas skries.

Stāj vēja zvans un zari kaili,
Drīz kritīs sniegs kā sentiments...

Nu tak jauka dziesmiņa ...

Sniega gaidās visi mazliet sentimentāli kļūstam. Vairāk sevī ieklausāmies. Atceramies, pārdomājam. Aizdedzam kādu sveci. Iekuram dzīvu uguni. Nu tā kaut kā.

Un kam bija tā dziesma: Sentiments, sāļais sentīments... Īves kliedz, kliedz kā dvēsele..???
..Ir cilvēki, kas uzskata, ka jebkura dzeja ir pliks sentiments, tad nu atcerējos Mārtiņa Granta rindas:
Velns, atkal
sentiments ir klāt
silts medus
no acīm nāk
viss salipt sāk
drēbes ar ādu
āda ar drēbēm
roka pie galvas
roka pie krūtīm
acis pie debesīm
medus mutē nāk
kaut tam medum
nebūtu tik daudz
sāls klāt...

kad kļūstu sentimentāls, mani mīl vairāk.. klusās nopūtas nez kāpēc vedina domāt, ka apkārt klaiņo nepiesiets garīgums un mēgina kost baudkārei basajās kājās :)

Sentimentāls- pārlieku jūtīgs, viegli aizkustināms. /no latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas/ Bet vārdam sentiments skaidrojuma nav. Vai tās būtu nemateriālas lietas, substances jeb priekšmeti ar tādām īpašībām, kuras spēj radīt cilvēkā pacilātu dvēseles stāvokli?
Domāju, ka viss, kas baro cilvēka dvēseli, viņam var nākt tikai par labu.