Izlasīju Leonardo da Vinči stāstījumu un sapratu, ka diemžēl tā dzīvē notiek!:(

Vārna, satvērusi knābī lazdu riekstu, uznesa to augstā zvanu tornī, taču riekstam izdevās paglābties no ļaunā likteņa, iekrītot mūru spraugā.Nu rieksts Dieva žēlastības vārdā lūdzās, lai tornis šo pasargājot, un visvisādi cildināja torņa augstumu, skaistumu, un zvanu dzidro skaņu."Liktenis jau tā nav bijis man labvēlīgs, man nav bijis lemts nokrist auglīgā trūdu zemē zem lazdas, -vismaz tu mani neatstum!"rieksts sacīja tornim."Atrazdamies ļaunās vārnas knābī, es svēti nosolījos:ja izglābšos, manai pieticīgajai dzīvei būs gana ar nomaļu iedobīti kādā mūrī."Dzirdēdams šos vārdus, tornis iežēlojās un neliedza riekstam patvērumu savā mūrī.Drīz vien rieksts piebrieda, pārsprāga un izdzina saknes, tās iespiedās mūra akmeņu spraugās.Asni tiecās augšup, un drž jaunie dzinumi bija redzami virs mūru malas, Līkumainās saknes kļuva arvien garākas unresnākas, un skat-tās jau plēsa mūri pušu, izkustinot no vietas gadsimtiem gulējošus akmeņus.Nu zvanu tornis saprata, ka rieksts, patvēruma meklētājs, ir pārlieku uzkundzējies, taču bija jau parvēlu.Drīz zvanu tornis sabruka.
Varbūt jūs arī esat reizēm cietuši no šāda veida "draudzības"?