beeda | 15.04.2011. - 15:11:06
... man tas nozīmē tos brīžus, kad izdodas apklusināt un nomierināt prātu, emocijas... ne tikai uzlikt troksni absorbējošo stiklu savai sešjoslu ātrgaitas šosejai, bet būt, saplūst, izšķīst dabā, vējā, kad domas un dabas skaņas saplūst klusumā... kad atnāk atbildes kā apskaidrība, kad pašā izzūd trauksme, neskaidrības, iestājas miers un harmonija, līdzsvara stāvoklis...
... to nevar pilsētas dzīvoklī, kur tanta virs galvas cītīgi strīķē grīdas dēļus ar slapju lupatu, un aiz loga aizgrab tramvajs, to nevar pilsētas parkā, kur izplūdes gāzes smacē nost, to var tikai ārā - mežā, pie upes, uz ezera, pie jūras, pakalna galā, ļaujoties vējam, vērojot saullēkta vai saulrieta mainīgās krāsas vasaras debesīs, ieklausoties dabas skaņās, guļot zālē un vērojot mākoņu zīmējumus, kas staipās un mainās, pamazām kļūstot vieglākai un klusākai, līdz izdodas atsvabināties no asociatīvās domu plūsmas un iestājas patiešām bezsvara stāvoklis...
0
0