Ja runa tieši par mani, tad es te vispār ne uz ko nespiežu, es tā domāju.Atceros, ka man ne pārāk patika ķīniešu multene saistībā ar cilvēka nošaušanu kinoteātrī.Tad nu tagad man negribas plēst jokus, velkot paralēles ar Japānā notikušo.Jo atceroties tur notikušo, atceros arī kadrus ar izmisušiem cilvēkiem, daudziem vispār bezcerības pārņemtiem.Savukārt varu pasmieties par savām sajūtām, kādas bija pārņēmušas, kad pirms vairākiem gadiem pie mums pašiem bija ļoti neliela zemestrīce.Augšējā stāvā sāka šūpoties iekārtie puķpodi, glāzē skaloties ūdens līmenis, pusvirus esošās vērtnes viegli virināties, sajūta ka dīvāns līgojas, un nesapratne kas notiek.Brīdi, visā nopietnībā apsvēru, ka tā laikam sākas kāda nopietna saslimšana, jebšu man nav kas ar līdzsvara sajūtu vairs kārtībā, vai vispā vienkārši sakot, sāk rēgoties.Kad no blakus istabas atskanēja brēciens, mamm, līgojas, tad tīri vai pārņēma atvieglojuma sajūta
Sākoties otrajai līgošanai, kas bija pēc īsa brīža, abi ar dēlu stāvējām, un funktierējām, ka tā laikam ir zemestrīce, reizē bija smieklīgi, reizē tāda dīvaina itkā tukšuma sajūta iekšā, jo nevari kontrolēt, to kas notiek.Vispār jau pēc tam sapratām, ka no vienas puses rīkojāmies visai vieglprātīgi, jo pareizi laikam būtu bijis laisties no mājas ārā, un nebrīnīties par to kas notiek.