Laikam jau tādēļ, ka, cilvēkam blakus/dzīvam/ esot, mēs visbiežāk koncentrējamies uz savām vajadzībām, sajūtām, vairāk esam aizņemti paši ar sevi, neatrodam laiku, vārdus, cita veida apliecinājumus, kā to parādīt, kompleksējam, neprotam atzinību izteikt, bet, kad cilvēka vairs nav blakām vai nav starp dzīvajiem, tad pamanām, kā ikdienā nemanāma un tik pierasta, jau paša par sevi saprotama pēkšņi pietrūkst (ieraugām tam vērtību).
Kādreiz ir jāzaudē, lai novērtētu patiesi.
0
0