man arī neiet viegli. mana profesija, kuru mainīt netaisos, jo esmu fanātiķe, nav īpaši apmaksāta. viena audzināju savus bērnus, bez mazākās materiālās palīdzības no viņu tēva, un valsts sāka palīdzēt tādām māmiņām tikai, kad manējie jau bija lieli. bet neesmu nakāda lupata, lai savu zemi grūtā brīdī pamestu un skrietu pasaulē laimi meklēt. kas tad tev, mariin, te pietrūkst? piena upes ķīseļa krastos? skriesi tur, kur citas tautas sūri grūti caur dažādām krīzēm savas zemītes sakartojušas, pie visa gatava? un, ja tur neies, meklēsi nākošo kaklu, uz kura uzrāpties?
gan jau pašam ir māja vai dzīvoklis, auto, pietiekami labas izklaides un tā tālāk. bet galvenā izklaide - kaut ko riebīgu pateikt.
valsts - tā ir arī katrs no mums.
es patiešām novēlu valstij sakārtoties un izķepuroties. es ticu, ka būs labi. un ka mūsu - to, kas mīl savu Tēvzemi, būs diezgan, lai to noturētu. kaut vai uz rokām.
0
0