Versij, lieliski loģisks domu gājiens! Faktiski minētais process ir ikdienišķs.

Anita, starp pamatotu lepnumu (lepnums par padarīto utt.) un lepnību ( pārspīlētu, afišētu lepnošanas) =/vienādības zīme nav liekama.

Jacexs... Un, ja pēc šķiršanās vēl turpinās paģiru lāpīšana, tad vēl ilgi ilgi labāk nepaliks plašā apkārtnē.

tad man jautājums -vai norobežošanās no sev nepatīkamiem cilvēkiem ir lepnums vai lepnība ?
laikam taču lepnība
un... retais kurš no mums šādu savu lepnību uzskatīs par nosodāmu īpašību

Interesants jautājums.

Ta var būt arī kā pašaizsardzība. Priekš kam man sevi jāmoka kompānija, kur slikti jūtos.
Lepnība droši vien sanāk, ja eju garam tam pašam bomzim un raucu degunu... fui, es jau nu gan neesmu tāds/a. Un, kur nu vēl ar tādu runāt...

marīn, piekrītu tev, ka paģirošanās nenoved pie pozitīva rezultāta.
pigors, ka ,līdzīgi, kā daudzreiz matadors ir atgādinājis,--reizēm jānorobežojas no konkrētiem gadījumiem.
laikam sarūgtināšu daļu publikas-- ES netaisos šķirties.
vien maķenīt papunktierēju kas no kā rodas un attīstās.
diezgan subjektīvi protams...

Norobežošanās no sev nepatīkamiem cilvēkiem, Anit, ir normāla parādība.

pasaakuma kura tiiko biju..parstiedzosakais prieksnesums bija igaunju uztaasanas..
cilveeki ar speciaalam es saku specialam ne ipasaam jo atskiriba ir taja ka tad ir gariigas attistibas problemas ari..dejoja..bet nevis vienkarsi dejoja..
bet paaros ar savas pilseetas domas prieksedetaju,galveno socialo darbinieku,sociala dienesta soferiiti..un protams pati dienas centra vaditaja..
deja nebija radusies taa viena diena..vareeja redzeet ,ka meiginaats kartiigi..
un teerpi un viss..
publika beigas piecelas kajas..nevis tapeec kaa taa jadara ,bet tas bija taadas emocijas un sajuutas...
no sirds

norobežošanās no sev netīkamiem vai nu cilvēkiem, vai notikumiem vai procesim ir pašaizsardzība. nu nav man jātērē spēki ,kaut ko pieciest kā zobu sāpi. labak tos spēkus ievirzu sev noderīgakā gultnē... un lai sauc tevi par lepnu, ja tu nesadzer ar katru sētas plenci vai nepaklačojies ar katru kaimiņieni.jo tev to nevajag tev tas nav interesanti un tu esi pārāks.nebakstot ar birkstu un neafišējoties,vienkārši paesot maliņā.

klau, desperados
Fr.Bekons lepnumu uzskatija par netikumu vai neuzskatīja.. ?

vēlreiz pārlasīju Tavu citatu- laikam jau uzskatīja..

lepnība un iedomība- vajadzīgas lietas, ja ir mazās porcijās un netraucē citiem kā īlens maisā :) ..Ja esi ēdis kāpostus vai zirņus, tad bezdiens būs un tas ir normāli! bet tāpēc nevajag ar to traucēt citiem un pirzdams nestaigāt visiem pa vidu turpat ar galdu! Arī ķiplokus ēst ir normāli, bet stulbi ir to darīt tad, kad citiem tāds ķiplokains smerdelis sāk traucēt ar savu smakošanu! Arī Dievs debesīs bija lepns un teica - Tev nebūs citus dievus manā priekšā turēt! Lepnība mums nāk kā dāvana no Augšas..tā gadās

Lepnība ir gan grēks, gan tikums...

Lepnība ir tad, kad sevi uzskata pārāku par citiem. Un tas ir grēks. No tā visas problēmas rodas. Piemēram, cilvēks domā es tāds "super puper" un kāds cits neattiecās pret viņu tā it kā viņš būtu kas īpašs un tad rodas dusmas, naids un vēl sazin kas. Pasaulē tā ir iekārtots, ka neesam mēs vieni un citus ir jāciena un jāuzskata par līdzīgiem neatkarīgi no tā, vai tas ir bomzis vai prezidents. Visi esam Dieva radības. Lepnībai ar tikumu nu nav nekāda sakara.

Norobežoties , tas ir tikai dabiski. Bet norobežoties tā, lai nepazemotu to otru cilvēku.

Lepnums ir pavisam kas cits.
Nevajag šos divus jēdzienus likt gandrīz vai ar vienlīdzības zīmi.

Stāstā par tantēm A un B nekādas lepnības nav. Ir prieks, lepnums un skaudība. Morāle - stāstīsim tiem, kuri priecāsies kopā ar mums. Te jau tā norobežošanās vajadzīga mazliet.

detskij sag

To,ka lepnība ir grēks,viduslaikos cilvēkiem "iepotējusi" baznīca,jo kuram tad vajag mundru un pašparliecinātu tautu - baznīcai vajag paklāvīgu un pazemīgu aitu baru.
Lepnība protams nav laba rakstura īpašība,bet nekas vairāk

No neta - Visbīstamākais netikums ir lepnība, to sauc arī par egoismu. Tā ir nepareiza sevis mīlestība, un šīs mīlestības pamatā ir patmīlība.
BRRR... skarbi

Bet nereti par lepnību nodēvē pašpārliecinātību. Un nez kāpēc tieši tie nodēvē, kuriem pašiem nav ar to problēmas... Tad nu nosaucit citus par lepniem, sajūtās par sevi pārliecinātāki. Durdoms

egoisms ir labs un veselīgs.

Viss ir veselīgs, kas ir normālās devās, līdzsvarā. Manuprāt, te ir runa par ko, kas ir pār mēru. Tā kā... nav, ko cepties.

mice - es tieši par to pašu.