Sevoj, Tu parasti tik braši ciniska par sev labāk pazīstamām tēmām: vīriešiem, citām sievietēm utml. ... :) Šoreiz, it kā pēkšņi, pat no Tevis uzvējo apjukums, jo kāds izrādījies lielāks ciniķis par Tevi? Pasmaidi! Ne ļaunuma dēļ teikts.
Ļoti pareizi esi pieminējusi marketingu, kļūdaini -- incesta pārdošanu. Iespējams, precīzāk būtu: Latvijas negāciju marketings. Mums visiem patīkamāks, ierastāks, mazohistiskas baudas vairāk sniedzošs bija vēsturisko, politisko, militāro ciešanu marketings, -- no tā gan tiešās, gan pārnestās nozīmēs atjaunotā Latvija barojās n-padsmit gadus. Ciešanu un pārestību marketings, ciešanas un pārestības kā (arī) izglītojoša eksportprece bija ejoši, rentabli un ienesīgi: no līdzjutīgas un politjūtinošas līderu apskaušanas valsts vizītēs līdz provincēs dalītām humpalām. Ar Egila Šņores "Soviet story" dokumentālplakātisko banti skarbumā ciešanu tirdzniecība uz laiku pārtraukta ciešanu un pārestību trūkuma dēļ.
Pliko negāciju eksportu izteikti viena autora izpildījumā dokumentāli un arī pietiekami rentabli pie mums iesāka fotogrāfe Inta Ruka, -- pēdējā laika pilsētas cietējos, bomžu traģēdijās nav tā gaišuma, kas bija tālo Balvu laucinieku ģimeņportrejās pirms gadiem 25 un 30. Andris Gauja apmākslas un dokuMentalitātes hibrīdu velk maksimāli pretīgākajā veidā tieši eksportam, -- Latvijas pretīgums tagad labi rullēs, nebūšu pārsteigts, ja Zviedrijā zviedri applaukšķināsies aiz prieka par savu priekštatu sakritību ar zviedru ideologu stāstiem un pašu latviešu -- re, cik precīzi! -- liecībām.
Un kas, galu galā, mums cits pārdodams vēl ir atlicis, -- pretīgumu mēs vismaz vēl ražojam...