Man domāt: pīpls dalās tajos, kam vieglāk padodas lūgt un tajos, kas labprātāk sniegt. Sevi pieskaitu otrajiem.

Lūgt īstenībā ir baigi grūti... vismaz man tas nekādi nesanāk... nav pārkāpjams pāri. Ar palīdzīgo roku arī nevajag pārāk aizrauties jo ir lūdzēji, kam dikti to patīk savtīgos nolūkos izmantot!

Skatoties kādi apstākļi. Esmu dabūjusi arī spļāvienu par savu labu sirdi. Bet lūgt nu gan nelūgšu, drīzāk ar pieri caur sienu izskriešu.
Anonīmi piezvanīt uz ziedot.lv vai labdarības akcijās kādu santīnu iemest tajās kastītēs.

Jāsaka paldies dievam, ka lūgt nav bieži nācies (par sīkumiem nerunāju), sniedzu tad, ja man to lūdz. Esmu izpalīdzējusi ar naudu, ne vienmēr saņemot to atpakaļ no lūdzēja, bet parasti tā naudiņa ienāk no citurienes (enerģijas nezūdamības likums, jo nauda ir enerģija). Arī vērtīgos padomus nedāļāju pa labi un pa kreisi, tikai tad, ja zinu, ka tie kritīs auglīgā augsnē. Nu apmēram tā

Tautā jau arī pilns ar vērtīgiem padomiem. Vai tauta šķiežas ar enerģiju?

Nauda, Ete, ir enerģija. Varbūt arī vērtīgie padomi savā ziņā. Jebkurā gadījumā, kam ir daudz kaut kā, tam vajadzētu dalīties, praksē pierādījies, ka tas nāk atpakaļ dubultā.

Ļoti atvainojos, ka neieviesu nelielu skaidrību!!! Te nebija domāts tikai par materiālām vērtībām naudas izteiksmē. Ir dzīvē situācijas, kad nav kam palūgt izravēt puķu dobi, jo piemeram lauzta roka (lai nu ta ar mums nenotiek) vai palūgt aizvest... , nu piemēram uz kapiņiem, kas tālu ejami vai braucami. Tāpat arī otrādi vai piedāvājam savu palīdzību un paķeram uz "astes". Paldies! Un jaukākie vēlējumi visiem!

Piedāvājam un paķeram Manā uztverē tie ir sīkumi, es biju domājusi par lielākām lietām.

Manta! Daudzkas, ja ne viss atkarīgs no lūdzēja paša -- arī. Es gandrīz vai katru dienu izglābju kāda autobraucēja 10, 15 vai 20 latus: sanāk staigāt pa apvidiem, kur bieži krūmos un vārtrūmēs tup CePešnieki/ceļu policisti, kam patīk nevis par kustības drošību rūpēties, bet gan uzlikt naudas sodus, savukārt vadītājiem aizmirstas ieslēgt tuvōs uguņus, īsti aizvērt durvis vai bagāžnieku, dāmām -- ievērt durvīs klietes un manteļus tā, ka pa zemi vazājas... par visu to iespējams braucējiem pateikt ar žestiem... pie reizes -- arī -- interesanti vērot atbildes reakcijas: ne visas un katrreiz tās pozitīvas... Gadās arī kuriozi: ieraugi suņa pavadiņu, ievērtu durvīs un tukša kaklasiksna ārpusē... Izrādās, znots pašu šuneli aimirsis jau sievasmātes mājās: tomēr labāk nekā pa zemi līdzi auto vilcis...

Tā, kā sava autiņa man nav, tad uz tusiņiem braucot regulāri kādam uzsēžos uz astes... paldies par to.

Cilvēks,kuram nekā netrūkst,ja gadās mirkļa vajadziba, bez problēmam palūgs!
Tas, kuram NAV PATIEŠĀM-nelūgs... Jeb lūgs tad, ja bērni jau badā mirst jeb tjipa tavo..

Esam lepni,kaut nabadzībā..


Par sevi... nespēju lūgt.
Dot-Jā!

Ja man būtu jāizvēlas-LŪGT vai ZAGT,..es noteikti zagtu(diemžēl)...

Es domāju tieši tāpat kā leduszieds. Kad viss ir, nav problēmu lūgt to un šito, bet kad patiešām esi ziepēs un tiešām nav izejas, neko vairs nespēj. Kad ir o.k., mierīgi vari činkstēt un stāstīt cik slikti tas un šitas, bet, kad ir slikti, izliecies, ka viss ir kārtībā vai necel telefonu vispār - nav spēka klausītos gudrus padomus, tukšas pieklājības frāzes un zināt, ka tavas nepatikšanas tiem tur trubas otrā galā ir medusmaize.

Es arī noteiktu zagtu nevis lūgtu. Pazemojoša lūgšana mani degradē vairāk nekā kāda mahinācija.

Sevoj un Leduszieds, -- tad, kad zagšana būtu pēdējais risinājums, tad gan izrādās, ka tiem, kas apzagšanu pelnījuši, nevar tikt klāt, bet apzagt tos, kas nav pelnījuši, tomēr diez vai labi būtu.

lúgt vai zagt- tads ir jautājums...
es laikam lūgtu. tas mani nepazemotu. varbut kaut ko ari nočieptu. ābolus : )

Es nesaprotu, kāpēc kaut ko lūgt būtu pazemojoši. Man, piemēram, nav mašīnas. Un nevis tāpēc, ka es nevarētu to nopirkt, bet tāpēc, ka man tā nav vajadzīga. Es dzīvoju centrā, te ir problēmas ar mašīnas novietošanu un turēšanu, pilsētas robežās es pārvietojos kājām, ar sabiedrisko transportu vai ar taksi. Ja man retu reizi vajag kaut kur tālāk aizbraukt, man ir vismaz 10 cilvēki, kuriem es jebkurā laikā varu piezvanīt un mani aizved, vai iedod mašīnu un aizved vīrs vai kāds no dēliem. Es, protams, vienmēr ieleju benzīnu ar uzviju. Neredzu šajā faktā nekā pazemojoša, tāpēc taču ir draugi

Junon2, tieši tā: ja vispirms ir pašai/pašam ieradums veidot labas attiecības, tad izlīdzētāju netrūks: augstākā klase, protams, ja Tavas vajadzības gadījumā, izlīdzētāji vajadzību saman pa gabalu un paši piesakās: protams, ne visu pa gabalu un vienmēr var ieraudzīt.

Marīn, es reizēm pati nezinu, kurā brīdī man vajadzēs to mašīnu Bet man ir teikts: ja tev kaut ko vajag, tad zvani droši, ko es arī daru, tad, kad man tiešām vajag.

kad man bija ļoti grūti, bērni pavisam mazi, es viena ar niecīgu iztiku, es ne lūdzu, ne zagu. es gāju palīgā. kartupeļus lasīt, sienu grābt, bietes ravēt. un tad bija tā, ka man jau ziemai pietika, bet man tik vēl un vēl atnesa pa kartupeļu maisam. pa gaļas gabalam, kad cūka nokauta. pienu un krējumu, garāmejot.. man likās, ka daudz par daudz pret manu un meitas (viņai toreiz bija 5-7g) padarīto. bet mēs abas patiešām gājām un strādājām.
un es patiešām nevaru pateikt, kurš vairāk sniedza to palīdzīgo roku - es, iedama talkā, vai tie ļaudis, man atdarīdami.

gan - gan. mazliet vieglāk ar sniegšanu iet.

Nezinu leduszieda kontekstu, bet es nerunāju par banālām rāmu pilsoņu garlaicīgām problēmiņām - aizvest mājās 200 metrus ar hiper smago sīpolu tīkliņu vai aizņemties kabatas lakatiņu un simts draugiem, kas laipni smaidīdami un jautri dungodami vienmēr sniedz palīdzīgu roku.
Jums taču iztēle ir, ja nekad nekas ļauns dzīvē nav atgadījies, tātad - ja ir īstas problēmas,ļoti nepatīkamas bezizejas situācijas un desmit paviršie paziņas nepalīdzēs, bet draugi nvilks - nu jā...
nu tad (vismaz man) nav spēka iet un meklēt izeju.
Lai gan cik cilvēku - tik ceļu, saka, ka ar seju sūdu bedrē ļoti ātri domājas...