Viirieti biistami žeelot, jo tad viņš var justies nožeelojams, bet palieliit gan vajag biežaak.   

Un veel es domaaju, ka viirieti vajag nevis žeelot, bet miileet un it iipaši, lai viņš to juut tad, kad viņam ir slikti, jo tad ir vieglaak tikt ar visu galaa, tas piedod speeku un ticiibu veiksmei.

Par to miileeshanu gan piekriitu.

manuprāt, nav tādu kam negadītos vājuma brīdis... tad galvenais(man), lai nedžinkstētu neviens/a pie auss :))

Vo, vo... Es ar kaut ko tādu kā genis gribēju uzrakstīt, tikai maigāk    

Es personīgi piedrāžu faktu, ka lūgt kādam palīdzību, vai arī atzīties kaut kādās bailēs vai sliktā pašsajūtā skaitās vīrietim nepiedienīgi. Ja jālūdz palīdzība, tad es vienkārši uzlieku savu visapburošāko smaidu, piemiedzu ar aci, un daru tā, lai palīdzību meitietis man nemaz nespētu atteikt:) Ja runa ir atzīšanos par bailēm vai sliktu pašsajūtu - nu varbūt nevajag to pasniegt tādā žēlīgi čīkstīgā tonī un nebūs absolūti nekādu problēmu. Es pat nekādā mērā neuzskatu to par kaut kādu vājuma izpausmi, un man ir absolūti pofig, ko par to domā kāds cits. Atklāti sakot, man pašam riebjas čīkstulīgi cilvēki, tikpat lielā mērā gan sievietes, gan vīrieši. Un, lai arī sievietei it kā ir "atļauts" būt čīkstīgai, tak tāpat čīkstīgas sievietes akcijas vismaz manās acīs nekad nekotēsies augstu.

Interesants piemeers - kaa cilveekam var riebties chiikstuliigi cilveeki, bet pats tai laikaa visu "piedraazj" un viss ir "pofig"..

POFIGISTU PILNA PASAULE... bet tādam jau ar jādzīvo:))

aalucard ... ļautiņu uz pasaules ir daudz, tie ir gana daudzveidīgi, tāpēc ikvienam ir plašas iespējas izvēlēties, ar kuriem komunicēt un ar kuriem nekomunicēt. Tiesa, man nepatīk čīkstīgie indivīdi, bet tas nenozīmē, ka man būtu iebildumi pret cilvēkiem, kuri stāsta par savām problēmām, sajūtām vai lūdz palīdzību. Ir virkne cilvēku, kuri šīs lietas māk veikt, neizmantojot čīkstēšanu, un tādu cilvēku sabiedrībai es arī labprātāk dodu priekšroku.

Malacis esi, ko lai saka!

Njā.. kur nu man līz tik skaistiem vārdiem, es daru tā, es daru šitā... Tautu jau vēro daudz, daudz cilvēki, un vienmēr kāds pasmīnēs, pazīstams, bet, piemēram, anonīms. Vienkārši, piekritīšu Maigonim. Nevaru prognozēt savu rīcību, ja man būs patiešām grūti un vajadzēs palīdzību. Varbūt, pat raudāšu, varbūt pat- ka esmu raudājis. Tā ir mana darīšana. Bet, būs traģiski, ja nevarēšu to atļauties tuva cilvēka klātbūtne, nu, tas ir, mani nesapratīs. Vai "izstāstīs draudzenei".

ikviens ieradums, prasme, vēlme u.tt. var vienlaikus tikt uzskatīts par vājību vai spēku - viss atkarīgs tikai un vienīgi no skatpunkta

Nu nepiekrītu, ka sievietēm tas ir vieglāk, domājams tikpat grūti cik vīrietim. Biežāk nospļaujos un izdaru pati, nekā skraidu saukdama pēc palīdzības un esmu sieviete. [Vai varbūt vīrietis sievietes ādā    Tā jau cita tēma  ] .
Anyway, abiem ir jāpārkāpj kkam pāri lai to palūgtu.
Otrkārt,sen jau vairs nav normāli, ja vīrietis neizpauž, kā jūtas. Tracina tas uzskats, ka sievietes jau tās vārgās un veči tie stiprie kalni, kas stāv pāri visam (iesp.nedaudz pārspīlēju :)) Tik parasti viņiem tas beidzas ar skatu pudelē...
Tad tā, katram ir savas vājības, kuras jāpieņem pašiem un tuvākajiem cilvēkiem.
Manuprāt, tas ir tikai normāli, ja arī vīrietis kādreiz sajūtas vājš, protams, ne ilgstoši, jo viņš taču arī tikai cilvēks...    

vīrietis arī ir tikai cilvēks! ar savām vājībām, saviem sapņiem, savām emocijām... tikai tagad pamanīju slajaas komentu, līdzīgi domājam!   

Viss šausmīgi sarežgīti- visu laiku jāizvēlas-vai ņemt vai atstāt, atļaut vai aizliegt, piedot vai padzīt, vājums vai nespēja, stiprs vai tēlo-nu grūti, grūti...