Viņa runā ne par mums, bet par tēmu. Šajā jautājumā varbūt derētu kopīga diskusija. (Utopija ?) Vispār skolotājus vaino visi. Bērni, vecāki, un tie, kas paši nav nekad klases priekšā stāvējuši un mēģinājuši visus organizēt produktīvam mācību procesam.
Man rados ir skolotāja, kas visu dzīvi ir strādājusi skolā un vēl pailgi strādās. Man tikai jānoskatās, kā viņa paliek katru gadu nervozāka. Visādas kaites metās no stresa. Cieš ģimene, jo mamma nervoza.
Nu un kas tad cherry / retro ir nokauts? Tā ir viņas tēma? Un vēl par lietu? Un vēl- es nekad nerunāju par to, ko runā citā disjusijā. Un tieši tās, kas citām to pārmet, tā visu laiku dara. Ar savu žulti netiek galā un tad nēsājas visur, kur var...
Nav tā, ka tikai skolotājiem grūti mūdienās un ka paliek nervozi, tādi ir visi darbi, kur jāstrādā ar cilvēkiem. Jo cilvēki ir daudz riebīgāki nekā gadus 10 atpakaļ. Es pat nevaru atminēt iemeslu, kāpēc tas tā ir, bet nu fakts.
Jā, kastaņlapa.tā ir un jāpiedomā ko un kā izteikties, lai sērkociņš neuzšvirkst)) Bet man gan ir vairāk tā - ja ej ar smaidu un labu prātu pats, tad viss ir oki)))
Vakardien sazinājos ar savu radinieku, kuŕš pašlaik atrodas ASV. Tad, kad ielidojis tur, tad lidostā tiek pārbauditi dokumenti. Vīrietis uzreiz krievu valodā pajautājis - vai jūs no Rīgas? Un visa pārējā jautājumu noskaidrošana arī turpinājusies šajā valodā. Un te nu es piekrītu tam, ka valoda ir sazināšanās līdzeklis)))
Bet Valentīnos man tīk atkārtot un teikt reiz Ausmas Kantātes teikto. Saviem vārdiem apmēram tā – lai būtu ar kādu ilgi kopā, nav jāskatās visu laiku acīs, bet abiem vienā virzienā.