kā saka, kad neiet, tad labāk neko nedarī, atpūsties
jo darot kaut ko, ķibeles vairojās ģeometriskaja progresijā
kā šajā prozas gabalā, balstīts uz patiesiem notikumiem
Vakar vienkārši bija draņķīga DIENA
Rīts iesākās ar to, ka man bija beigusies WORLD licence.. Oohh, kaitinoši, bet sīkums. Viss turpinājās ar to, ka braucu ar autiņu uz pilsētu un viens psihopāts ar vecu konservu bundžu nesās man tieši virsū, pa manu joslu, LIELĀ ĀTRUMĀ! Izskatījās, ka viņš ir sadzēries vai salietojies, vai vienkārši viņam bija apnicis dzīvot.. Man nācās braukt nost no ceļa, lai psihopāta kungu palaistu garām.
Aizbraucu līdz Rīgai, Čiekurkalnam. Atstāju tur servisā mašīnu, nodomāju, ka līdz vilcienam varētu nevis braukt ar taksi, bet ar tramvaju.. Tā bija slikta izvēle. Ejot pa Čiekurkalnu, man sākās depresija.. Vietējais kontingents radīja sajūtu, ka esmu nonācis viduslaikos.
Iekāpu tramvajā, nemācēju nopirkt biļeti, čakarējos ar RS aplikāciju.. Kad beidzot biļete bija nopirkta un varēju mierīgi uzelpot, tramvajs apstājās pie VEF kultūras pils, un šajā pieturā vagonā iekāpa kādi 70 – 100 jaunieši, nezinu, varbūt kāda astotā vai devītā klase Savas somas no pleciem viņi nenovilka, un vismaz trīs jaunieši ar savām somām mani iedunkāja. Viņi bija tik skaļi un rupji, ka man sāka pietrūkt telpas, jutos saspiests. Un vēl tās smakas Sviedri, purkšķi, nemazgātas drēbes, nesvaigas elpas, un tam visam pa virsu lētas drogas smaržas.
Tiku līdz stacijai, līdz vilcienam bija piecas minūtes, no kurām četras minūtes man bija jāskatās, kā biļešu pārdevēja mācās lietot kases aparātu.
Vilcienā sēdēju blakus vecam mīļam onkulītim, kurš nedaudz smaržoja pēc čuriņām (vismaz es tā ceru, ka tas bija viņš nevis es).
Bet nu, par laimi tā diena ir pagājusi, un es esmu sveiks un vesels un gatavs jauniem piedzīvojumiem.
1
6