Deviņdesmito vidū strādāju vairumtirdzniecības uzņēmumā par ekspeditoru. Sava transporta šefiem nebija, tāpēc maksāja vienam pensionāram, kuram bija. Viņš pie stūres, bet mans uzdevums bija pavadzīmes, maršruti ... Tā nu kādu pusgadu prakstiski diendienā ar to pensionāru pavadījām vienā auto kabīnē. Sauca viņu Jānis M. Gan jau tagad ir miris, bet pats interesantākais ir tas, ka strādājis viņš bija radiokomitejā par kaut kādu mazo gariņu ne ta vietējā VDK nodaļā, ne ta kaut kādā ideoloģiskajā, un visus cepīšus, stabulniekus un kokarus zināja kā raibus suņus. Lai būtu jautrāk ceļā, ļoti daudz stāstīja par vienu, par otru, par trešo. Daudz stāstu bija arī par iepriekš minēto "mākslinieku" attieksmi pret "talanta cienītājām". Lielāko daļu esmu aizmirsis, bet vienu no spilgtākajiem atceros gan.
Kādam ievērojamam mūziķim (kuram tieši, vairs neatceros) sieva, izmantojot vīra slavu, izveidojusi kaut kur ārpus mājas ... nosauksim to kā Balzaks par salonu ... tādu vietu, kur reizi nedēļā, divās vai mēnesī savācas pašas atlasītas "enteliģentās dāāāāamas" ... neatceros, kas tas bija - tamborēšanas pulciņš, gleznošanas studija vai dzejas vakari, bet viss esot beidzies ar kafiju, smalkmaizītēm un kādu veikalos nedabūjamu smalku importa vīniņu vai liķierīti. Citiem vārdiem - "izsmalcināta atmosfēra" ar iespējām padarīt neiesaistītās draudzenes zilas aiz skaudības.
Lieki teikt, ka aiz durvīm kāds tūkstotis "dāāāmu" esot bijušas gatavas pēdējos deficītos itāļu ziemas zābakus atdot, lai tikai tiktu iekšā klubiņā.
Reiz pats māāākslinieks atbraucis pakaļ sievai brīdī, kad viss gājis uz beigām, bet pati sieva kaut kur izgājusi. Ienācis salonā, un viena no dāāāāmām izlēmusi izcelties un paspīdēt pat uz pārējo izredzēto (kādas 15 esot bijušas) fona. Risinājusies aptuveni šāda saruna:
"Māksliniek, jūs mani atceraties?"
"??????"
"Māksliniek, atceraties, es biju pie jums mājās?"
Šeit bija plānots brīdis triumfa, ja mākslinieks atbildētu, ka atceras gan, jo dāāāmas no salona parasti mājās pieņemtas netika, bet tām tādēļ pēc scenārija bija jāplīst aiz skaudības, tomēr tas nenotika:
"Tad jau es tevi esmu pi@is."
Šis bija ļoti spilgts stāsts par mākslinieku attieksmi pret tādām pasistām dāmītēm, bet tajā pusgadā, lai arī ne tik izteiksmīgus, es biju dzirdējis daudz, ļoti daudz.
3
8