lielāku pozitīvu pārsteigumu var sagādāt, kad 18-gadīgais bērns mani nosauc par mammu (nevis to slēpj, ak, lai nenodarītu pāri) un es redzu, ka blakusstāvošajam acis izplešas. un, kad bērns ir aizgājis, tad pārjautā - vai es 15 gados dzemdējusi. bet man bija jau 23, kad dzima. kāda joda pēc man būtu bijis jāslēpj, ka man ir tik liels bērns?

Un jauki, kad dēli ballēs savas mammas dancina... un izlaidumos, kad mammas ko beidz neklātienē pasniedz ziedus un sabučo un ir bezgala lepni un lieldienās izšūpo ka jaunu meiteni... utt.

Es nemaz nebaidos no vārda "vecs", bērns pats man to teica, ne jau es viņai iemācīju Man nemaz nebūtu pretī saukties arī par vecmāmiņu vai omi, bet ko lai dara, ka viņai ir pat divas vecvecmāmiņas, kuras viņasprāt tiešām ir vecas Mēs ar dēluku viena tautas klubiņa tusā tāāāā dancojām! Haris neļaus samelot, jo viņš to piefiksēja vēsturei

kaut kadas muljkibas beerns pats nemaz nevar izdomat ko tadu,lai teevu nesauktu pat teevu vai mammu par mammu ,lai kads kaut ko padomatu.. par to cik kurs vecs vai jauns..
tas tad ir jaiepote pirms tam majas..
sad tad atgadinot,zini tad un tad mani pat mammu(teeti) nesauc

tā ir, to nosaukumu mūsdienās nepietiek. mums Ome bija vecvecmāmiņa, un par Omi viņu sauca visi paaudzēs aiz viņas, līdz mazmazmazbērnam nenodzīvoja tieši divus gadus. tāpēc nākošās nekādas omes nevarēja būt. tad tur bija vecāmamma un vecmāmiņa, kuras bija krietni jaunākas par Omi.

Neparastā, es jau teicu, ka bērni reizēm pasaka kaut ko tādu, ka mute paliek vaļā, un jābrīnās, kur viņš to dzirdējis. Un par to vecmāmiņu viņa man pateica jau 3 gadu vecumā. Visi man pazīstamie bērni gan mammas sauca par mammām un tētus par tētiem

kad ar mammu svinējām manu dzimšanas dienu, gājām uz veikalu pēc tortes. satikām manu bijušo skolotāju, kas arī mammu pazīst un ir uz Tu. nu, parunājām, - un kur ta tagad ejat? ejam pēc tortes, meitai dzimšanas diena jāsvin. skolotāja prasa - cik tad gadi paliek. saku - 47. šī manai mammai, ārprāts, mīļā, cik Tev veca meita!

junona es par to divaino mariina vestiijumu

Nu es sapratu, ka viņš jau saprātīgā vecumā tēvu vārdā saucis Es atceros vienu gadījumu, kad mans puika kādu 6 vai 7 gadu vecumā, mani nosauca vārdā. Es kaut ko darīju, viņš tik dīca rinķī: mamma, mamma, un kad es nereaģēju, skaļā balsī nobļāvās vārdā Man, protams, sanāca smiekli un es viņu "sadzirdēju".

"bērns pats nevar izdomāt"... Laikam jau var gan un izdomā gan, ja nav kāds palīgskolas kontingents, bet domājoša būtne.

Mums ir Utētis un Umamma
Tā viņus sauc VISU bērnu VISI bērni un VISI bērnubērnubērni. Un dabiski, ja šai dzimtai piepulcējas kāds no jauna, vissviens- znots, vedekla vai mazulis, tas sauc tieši tāpat, jo to "objektu" vnk nesauc savādāk... un tāpat, ja visi viens otru sauc vārdos, arī mazie to diendienā dzirdot, lieto šādu uzrunas formu. Savu radniecību viņi protams zin, ja kāds pavaicā :) Grūtāk pagaidām sokas ar tēvu brāļiem... vot, ķeza... tik daudz...

Utētis un Umamma man atgādināja, kā mani bērni sauca sava tēva tēvu, un viņam dikti jau patika. viņš bija Ūpis. nu jau 13 gadus tai saulē.

skat arī "vecā ōmīte" - tā mans lielais bērns vecvecmammu dēvēja.
junona2 - Haris neļaus samelot
neļautu samelot, takš Tu taisnību raksti!
manā ļoti agrajā jaunībā bija saukļi "nemāci mani dzīvot, labāk palīdzi materiāli!" un "neticiet tiem, kam pāri 30!". varbūt neticētu arī, bet laimējās sastapt dažus cilvēkus krietni sirmākā vecumā un dīvainā kārtā sakarīgus.
ka nekad neklausīšos šlāgerus, man īpaši nevajadzēja nozvērēties, tas man bija pašsaprotami.
nozvērējos, ka nekad nelietošu "argumentus" tipa "visi tā dara", "tā ir pieņemts", "dakteris zina labāk", "tāpēc, ka tā ir un cauri!", "to takš visi saprot", "es zinu, es i gājis elektromehāniskā tehnikumā" un nelietoju arī.
strīdā ar pilsoni, kuram šādi "argumenti" vienīgie saprotamie, ja nu bazārs par provi, par kīnō, ja no tiesas citādi nevar, neslēpju, ka esmu 10 gadus pie kīnō nostrādājis, tak nekādi neuzskatu to par argumentu.

Šito derētu pārņemt un turpmāk lietot- es zinu, es i gājis elektromehāniskā tehnikumā :)

droši! vēlams katru 10, vai 25. reizi, īpaši, ja izrāda interesi, izstāstīt izcelsmi!

Manu mammu visi četri mazdēli sauca par Veiji. To izdomāja māsas dēls un tā tas iegājās. Vēl tagad, kad atceras mammīti, saka Veije vai Veijīte. Bet mana mazmeita savu vecvectētiņu sauca par Audžu. Kad Audža nomira, viņai bija 4 gadi, protams, uz bērēm viņu neveda, bet to gan neslēpa, ka Audžas vairs nav.

Neparastaa! > :) Kā kaut ko Marīns, tā uzreiz dīvaini... Nuja... Lai Tavu neattapību un iztēles akūto trūkumu neitralizētu, nāksies atgādināt, ka ar laiku, gadiem ejot, viedoklis agrajā jaunībā mainās: kad necēlējos Tēti blamēt, man bija 17, kad kopā gadījāmies pēc manas atgriešanās no padarmijas, labprāt padumas tantes, ar stereotipiem pārņemtās, dirsināju ar to, ka šīs neticēja, ka neesam vis brāļi, bet gan tēvs un dēls...

marins Tev tik tiesam ir tik svarigi ko par Tevi un tavu teeti doma kaut kaadas tantes..
agraak un tagad

Nē, Neparastaa, neinteresē gan, -- izmantoju katru izdevību ciniski pasmīnēt par katru standartizētas domāšanas gadījumu: šī pieeja palīdz sevi uzturēt formā...

briesmigi aspratiigi.. Tu smiini, bet par Tevi nirdz

Arī smīnēt vērts mācēt.