Beidzot uzzinājis no FSA Ernst and Young Global kontaktpersonas vārdu, es 2007. gada aprīlī piezvanīju. Ernst and Young Global atteicās runāt ar mani 2006. gada pārskata revīzijas laikā un ļāva Ernst and Young Baltics atkal izlaist pozitīvu revīzijas slēdzienu – jau trešo kopš mana trauksmes signāla. Es piezvanīju kontaktpersonai Džinam Erbsteseram (Gene Erbstoesser) un ļoti nožēloju, ka neierakstīju šo zvanu. Es biju šokēts, ka FSA lika viņiem izpētīt situāciju ar Parex krāpšanas darījumiem, bet viņi atteicās runāt ar mani, lai gan es jau biju nelikumīgi atlaists no darba un bijis spiests atstāt valsti par informācijas sniegšanu viņiem. Erbstesers pastāstīja, ka viņi nedomājot, ka es meloju par krāpšanas darījumiem un ka vismaz daži no tiem noteikti atbilst patiesībai. Pēc tam viņš teica, ka Parex ir mainījies laikā no 2004. līdz 2007. gadam, un ieteica man vienkārši aizmirst visu šo situāciju (Denzila Sleida e-pasta ziņojums 2007. gada 26. martā).
2007. gada aprīlī beidzot ar mani sazinājās FIB kontaktpersona. Viņš rakstīja, ka uzzinājis manu vārdu Savienoto Valstu Tieslietu departamentā, kur tas saņemts no Savienoto Valstu Valsts kases. Tur savukārt tas droši vien uzzināts no Lielbritānijas FSA. Tā kā vairāki Savienoto Valstu vēstniecības Latvijā pārstāvji šo gadu laikā bija man pauduši nopietnas raizes par Parex, es cerēju, ka Savienoto Valstu valdība būs ļoti ieinteresēta beidzot atrast bijušo Parex darbinieku, kas ir gatavs atklāti runāt par noziedzību Parex. Mūsu e-pasta sarakste ilga vairākus mēnešus. 2007. gada oktobrī mani uzaicināja uz Savienoto Valstu vēstniecību Londonā uz veselu dienu ilgām sarunām ar FIB un Savienoto Valstu Tieslietu departamenta pārstāvjiem liecības sniegšanas formātā (Kurta Ronova e-pasta ziņojums 2007. gada aprīlī).
2007. gada septembrī iznāca Lato Lapsas grāmata "Tiesāšanās kā ķēķis". Tajā bija apkopoti telefonsarunu atšifrējumi. Tie skaidri liecināja par Parex bankas īpašnieka Valērija Kargina un bijušā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa noziedzīgo saistību un Parex līdzdalību spridzināšanā. Grāmatā liela uzmanība bija veltīta arī VEF Bankai un Multibankai, šādi parādot visu triju bēdīgi slaveno banku saistību ar vienu juristu. Tas vēlreiz apstiprināja informāciju, ko es uzzināju 2005. gadā – ka Latvijas Prokuratūra aizsargā naudas "atmazgātājus" apmaiņā pret kukuļiem. Man šķita šokējoši, ka arī pēc šīs informācijas publicēšanas Eiropas Savienība arī turpmāk atļāva Latvijas pārvaldītajām bankām atvērt filiāles visā Eiropā.
2007. gada oktobrī man izdevās panākt, ka laikraksts Dienas Bizness publicē nelikumīgo draudu atšifrējumus, ko es 2006. gada martā saņēmu no Vītola un Krasovicka. Lasītāji
http://www.db.lv pievienoja šim rakstam komentārus, ka mani droši vien nogalinās. Es cerēju, ka šo nelikumīgo draudu publicēšana piespiedīs Latvijas Prokuratūru vai Ernst and Young rīkoties, taču abas iestādes to ignorēja.
2007. gada decembrī es sazinājos ar Europol. Viņus tas nemaz neieinteresēja (Karlo van Hoikeloma (Carlo van Heuckelom e-pasta ziņojums 2007. gada 12. decembrī).
2005., 2006., 2007. un 2008. gada laika perioda notikumi bija apbēdinoši, jo (1) Latvijas valdība atteicās izmeklēt krāpšanas darījumus; (2) Latvijas valdība atteicās izmeklēt draudus; (3) manā bijušajā Parex ārzemju aizdevēju kontaktpersonas amatā stājās bijušie premjerministri Andris Bērziņš un Valdis Birkavs; (4) Latvijas vēstniecība Maskavā rīkoja Parex reklāmas pasākumus; (5) Parex turpināja aizņemties arvien vairāk un vairāk.
2008. gada novembrī, pēc regulārās lielas peļņas izziņošanas, Parex šokēja Latviju ar paziņojumu par nacionalizāciju. Es sadusmojos uz FIB par tā gauso rīcību, līdz mana valsts bija nonākusi uz bankrota sliekšņa. FIB ar mani vairs nesazinās.
Presē parādījušās ziņas par vēl vairākiem būtiskiem krāpšanas darījumiem, ko varētu pieskaitīt maniem sākotnēji ziņotajiem. Piemēram, lai gan Parex gada pārskatos vienmēr bija apgalvojumi, ka Kargins un Krasovickis nesaņem atlīdzību no Parex, tika atklāts, ka viņi saņem milzīgu atlīdzību tirgus likmes pārsniedzošu procentu veidā par saviem depozītiem Parex bankā. Ernst and Young Baltics droši vien zināja par to jau gadiem ilgi. Tāpat tika atklāts, ka pirms nacionalizācijas Parex nodeva Valērija Kargina dēlam greznus automobiļus, kas liek aizdomāties, vai nacionalizācija netika plānota jau krietnu laiku iepriekš, kad Parex vēl ziņoja par peļņu.
2009. gada janvārī nemiernieki cīnījās ar Latvijas policiju, lai izsistu Parex logus.
2009. gada februārī es izlasīju, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) veic padziļinātu izpēti par kādu investīciju Parex bankā. Es piedāvāju sniegt informāciju ERAB par Parex krāpšanu un vardarbīgiem noziegumiem. ERAB atteicās (Roba De Sanktisa e-pasta ziņojums 2009. gada 27. februārī).
2009. gada laikā Latvijas žurnālisti atteicās ar mani kontaktēties. Manuprāt, tas varētu būt korupcijas vai iebiedēšanas dēļ, jo īpaši jaunā likuma dēļ, kas ļauj valdībai piespriest cilvēkam sešu gadu cietumsodu par ekonomikai kaitīgu ziņu izplatīšanu. Es domāju, ka šis likums ir speciāli izveidots, lai apklusinātu cilvēkus un neļautu runāt par Parex.
Interesanti piebilst, ka visā šajā laikā neviens man ne reizi neteica, ka Parex netiks sodīts, jo tas nav vainīgs. FSA un FIB pārstāvji šķita pārliecināti, ka Parex ir noziedzīgs. Ernst and Young pārstāvji šķita pārliecināti, ka Parex ir noziedzīgs. Vienkāršie latvieši, to skaitā arī Parex darbinieki, nešaubīgi uzskatīja, ka Parex netiks sodīts, jo tas nodarbojas ar kukuļdošanu un nogalina tik daudzus cilvēkus. Tāpat nevaru saskaitīt, cik daudz reizes esmu dzirdējis spriedelējumus, ka varbūt Parex netiks sodīts, jo, lai gan tas kādreiz bija noziedzīgs, tagad tas pēkšņi ir mainījies un vairs tāds nav.
Tagad, 2010. gada janvārī, Parex nekas nav mainījies, lai gan tas jau vairāk nekā gadu pieder Latvijas valdībai un ERAB. Parex pamatdarbība vēl joprojām ir palīdzēt cilvēkiem, galvenokārt krieviem, nelikumīgi izvairīties no nodokļiem. Bijušais viceprezidents finanšu jautājumos Roberts Stuģis palicis turpat, tāpat arī ārējā revidente Diāna Krišjāne firmā Ernst and Young Baltics. Es esmu piedāvājis informāciju par krāpšanas darījumiem ERAB un jaunajam Parex prezidentam, bet viņi atsakās mani uzklausīt.
Jauno Parex īpašnieku biznesa mērķis nav slēgt nerezidentu kontus, kas kalpo kā izvairīšanās no nodokļiem līdzekļi, bet gan drīzāk izvērst šo darbības veidu. Pagājušajā mēnesī es tikos ar Parex Asset Management darbinieci, kas to man pastāstīja. Viņa teica arī, ka Krievijas valdība iesaka Latvijas valdībai izpaust nodokļu izvairīšanās kontu identitāti, bet Latvija atsakās. Pārsteidzoši, ka tajā visā iesaistīta arī ERAB.
Tā kā Latvijas valdība turpina aizdot Parex naudu un Parex tagad cenšas piesaistīt depozītus ar likmēm, kas pārsniedz tās peļņu no pašu kapitāla, lai nepieļautu bankas aktīvu likvidāciju, es arī uzskatu, ka var droši pieņemt, ka aktīvi iegrāmatoti ar nepatiesu vērtību.
Ceru, ka patiesība par Parex tiks atklāta pēc iespējas drīzāk. Vislabākā metode būtu visu aktīvu likvidācija nekorumpētu Eiropas vai Amerikas iestāžu uzraudzībā, lai pārliecinātos par aktīvu patieso vērtību un noteiktu aizdevumu apjomu, kas uzskatāmi par izšķērdēšanu vai korumpējošiem maksājumiem. Es domāju, ka aktīvu vērtība būs mazāka nekā pasīvu. Zaudējumi būtu jācieš ārzonas noguldītājiem, nevis Latvijas nodokļu maksātājiem. Latvijas valdošo eliti tas apbēdinās, jo viņi var nokļūt cietumā. Tomēr šis risinājums ir vislabākais Latvijas tautai.
(paraksts)
Parakstījis: Džons Kristmass
Maltā, 2010. gada 25. janvārī
Parakstu, personību apliecina:
(paraksts)
(zīmogs)
Not. Dr. Jean Paul Farrugia B.A.LL.D
Maltas notārs
Commissioner for Oaths
36, St. Cathald Street, Rabat, Malta.
2nd Flr BSL Centre, St. Julian’s Rd. Kappara/ San Gwann.
Tel. 2145 6865 / 2138 3524 / 9946 6161
Apostils
1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencija
1. Valsts Malta
Šo publisko dokumentu
2. parakstījis Jean Paul Farrugia
3. rīkodamies publiskā notāra amatā
4. uz tā ir viņa zīmogs / spiedogs
Apstiprinājis
5. Ārlietu ministrijā, Valetā
6. 2010. gada 25. janvārī
7. Kenneth Burnell
legalizācijas ierēdnis
8. Nr. 125777
9. Zīmogs / spiedogs10. Paraksts
(paraksts)