23/02/2010 05:27 | Diskusija lasīta 3411 reizes
Patiesībā krīze sākās jau 1991. gadā, kad Godmaņa valdība pēc Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citu brīvā tirgus institūciju ieteikumiem nolēma Latvijā ieviest šoka terapijas, vispārējas privatizācijas un citu tirgus reformu paķeti. Tā laika politiķi nekautrējoties sludināja visai apšaubāmas teorijas par to, ka valstij nav jāiejaucas ekonomikā, ka privāts uzņēmums vienmēr ir efektīvāks par valsts vai pašvaldības uzņēmumu, ka Latvijas ekonomikas likteni un virzienu noteiks ārvalstu investīcijas, finanšu institūcijas un īpašais Latvijas stāvoklis starp Rietumiem un Austrumiem, ka tādām jomām kā zinātne, māksla, izglītība, kultūra ir jāuztur sevi pašām, ka Latvija starptautiskā apritē ienāks ar savu lēto darbaspēku utt.
Rezultāti nebija ilgi jāgaida. Simti tūkstoši zaudēja savu darbu, viņu iepriekšējais darbs tika noniecināts, lai viņu darba augļus (plaukstošus ražošanas un infrastruktūras uzņēmumus) par sīknaudu privatizētu valdošajām aprindām tuvi censoņi, kuri tos vai nu sagrieza metāllūžņos vai pārdeva ārvalstu firmām, kuras baudīja īpašas privilēģijas un peļņas garantijas. Tā kā iepriekš Latvija bija visattīstītākais PSRS reģions un PSRS, neraugoties uz visiem trūkumiem, tomēr bija superlielvalsts, šāda politika Latviju no nopietnas konkurentes ar Eiropas līmeņa potenciālu pārvērta par atkarīgu „Trešās pasaules” valstiņu, starptautiskā kapitāla koloniju.
Faktiski Latvija īsā periodā cieta zaudējumus, kas pārsniedza zaudējumus abos pasaules karos kopumā. Tas atspoguļojās ne tikai reālajā ekonomikā, bet arī demogrāfijā. Dzimstība jau 1992. gadā samazinājās gandrīz uz pusi, mirstība pieauga līdzīgos apmēros. Dramatiski krituši cilvēku un it sevišķi jauniešu veselības rādītāji. Ātri izjuka tūkstošiem ģimeņu, katastrofāli krita jaunu laulību skaits. Izjuka visa sabiedrības struktūra: vairums ieslīga nabadzībā, bet daži pēkšņi kļuva pasakaini bagāti. Vidusslānis, kuram vajadzētu kalpot par valsts un sabiedrības stabilitātes pamatu, tā arī īsti neizveidojās. Tas arvien ir niecīgs un sastāv lielākoties no ierēdņiem, kuri apkalpo šo valdību un tās politiku. Ja salīdzinām valsts statistikā atspoguļoto dzimušo un mirušo cilvēku skaitu, laika periodā no 1991. līdz 2008. gadam Latvija ir zaudējusi 209 415 cilvēku! Desmiti tūkstoši izdzīvojušo Latvijā izrādījās lieki, tāpēc bija spiesti darbu un iztiku meklēt ārpus valsts robežām. Tūkstošiem bērnu pārstāja apmeklēt skolu. Vai tā nebija ārkārtīgi dramatiska, pat liktenīga krīze?
Katru gadu kopš 1991. gada par krīzi un izdzīvošanas grūtībām ziņoja praktiski visas dzīves jomas, tika likvidētas veselas tautsaimniecības nozares, tūkstošiem cilvēku bija spiesti glābiņu meklēt pelēkajā vai pat melnajā ekonomikā (prostitūcija, narkotiku tirdzniecība, cilvēku tirdzniecība, azartspēles, bezjēdzīga izklaides un citu atkarību industrija). Patiesībā Latvijai vajadzēja sabrukt. Lai tas nenotiktu un kaut kā noturētu valsts maksājumu bilanci, starptautiskās institūcijas Latvijā iepludināja naudu, un līdz tam no parādiem absolūti brīvā Latvija (!) kļuva par starptautiskā kapitāla parādnieci. Nekādas reālas attīstības šai periodā nenotika, jo līdz ar starptautiskajiem aizdevumiem nāca arī starptautisko institūciju diktāts. Ne jau Saeima, bet tieši starptautiskās institūcijas diktēja visus noteikumus: nodokļu politiku, valsts izdevumus, atbalstu (vai tā atraušanu) vietējiem ražotājiem un valsts attīstībai svarīgām jomām. Saeima tikai ar savām balsīm apstiprināja to, kas bija ierakstīts kārtējā sadarbības memorandā ar SVF. Savukārt, Pasaules Banka deva aizdevumus, lai pārstrukturētu, komercializētu un degradētu tādas svarīgas jomas kā medicīna, izglītība un zinātne. Lai gan nodokļu slogs tikai pieauga, pieauga arī maksa par pakalpojumiem, tarifi, mākslīgi uzpūstas administratīvās izmaksas, taču ne reālās algas. Lai gan E.Repše sludināja lata stabilitāti, tā iekšējā pirktspēja nepārtraukti mazinājās, bet nepamatoti augstais lata apmaiņas kurss tikai veicināja importu un kontrabandu, bet paralizēja mūsu pašu ražotājus. Vispirms un galvenokārt paralizēja un likvidēja tieši tās jomas, bez kurām valsts attīstība nav iespējama. Līdz ar to tradicionālā lauksaimniecības zeme Latvija tagad ir spiesta pirkt Lietuvas un Igaunijas izstrādājumus, kā arī nezināmas izcelsmes indīgu pārtiku, kamēr pašu zemnieki visus šos gadus agonēja uz izdzīvošanas robežas.
Ieguldījumiem Latvijas reālajā ekonomikā zuda jelkāds pamats un jēga. Piemēram, ja kāds ieguldīja naudu bankā, tā tika investēta ārvalstīs. Ja ne vienkārši izkrāpta (kā Bankas Baltija gadījumā). Arī mūsu pensiju fondi naudu neieguldīja Latvijas tautsaimniecībā, bet gan ārvalstīs, tātad veicināja un arvien veicina ārvalstu labklājību uz mūsu rēķina. Par to varam pateikties augstajam lata apmaiņas kursam un Latvijas bankas īstenotajai monetārajai politikai. Zināma pārticības un uzplaukuma ilūzija „treknajos gados”