reku... kukū...
Šitāds stāsts:
Vakar kādā Rīgas ģimnāzijā notika skolotāju dienas pasākums ("nezinošo zināšanai" (c.) - Pasaules skolotāju diena iedibināta 1966.gadā). Notika līdzīgi kā katru gadu - skolotāji goda vietās, koncerts un atrakcijas pēc izdomāta scenārija (pērn tas bija no rīta, pirmās stundas vietā - tie jaunieši, kas iesaistīti, bija skolā jau septiņos, citi nāca skatīties, citi uz otro stundu; šogad nolēma savādāk).
Tātad šogad pasākums pēc saīsinātām stundām un atkal tie jaunieši, kas iesaistīti (skolas teātris, dziedošie un dejojošie) jau sen gatavojās, citi varēja iet skatīties, vēl citi varēja iet ātrāk mājās.
Kāda "sīcene" (c.) ģimnāziste gāja vien mājās (noskaņojums ne tāds, audzināšana tāda, vai vienkārši gāja) un mājās strupi (ko tur ar senčiem ielaisties, tā jau nervus bendē..) pateica: "esot no tālākajām stundām atlaisti, jo skolotāji svinēšot savus profesijas svētkus".
Bet papucītim (kam kā jau dārzenītim tuvs un sāpīgs ir jautājums par pūšanu un kas svinēšanu laikam saprot viendabīgi) tas bija kā uguns biksēs - viņam viss bija skaidrs, īpaši jau šī "sapuvusī budžetnieku morāle" un viņš ķērās pie taustiņiem, lai paustu to Tautai...